– Ir augusi sabiedrības izpratne par politiku, par valstisko apziņu un par riskiem. Kopumā tā nostāja Rietumos, ko izsaka politologi, vēsturnieki un publicisti – Pols Goubls, Edvards Lūkass, Anna Eplbauma un it sevišķi Zbigņevs Bžežinskis –, atšķiras, tā ir stingrāka, un es ceru, ka Latvija arī panāks šo izpratni. Mēs tiešām dzīvojam uz naža asmens. Ideju cīņa sākās gandrīz jau ar neatkarības iegūšanu. Atcerēsimies, ka 1992. gadā Sergejs Karaganovs izteica tā saukto Karaganova doktrīnu – ka jāizmanto lielās krievu iedzīvotāju masas kaimiņvalstīs, lai tur destabilizētu situāciju.
Es to kā vēsturnieks uztveru ar lielām bažām, jo te jau mūsu kaimiņi pasaka, ko darīs. Taču mēs kaut kā to uztveram pārāk mierīgi – sak, viņi jau to nedomā nopietni. Bet Karaganova rakstos šī līnija ir arvien tikusi atkārtota. Un mēs diemžēl neesam spējuši to atspēkot vai pat neesam redzējuši iemeslu, lai atspēkotu mums adresētās apsūdzības.
Un tie, kas runā valsts vārdā, dažkārt pieļauj bīstamas kļūdas. Man vienmēr licies nesaprotami, kā var sacīt “nu jā, 1940. gadā okupēja Latviju – stratēģisku teritoriju”. Tas ir burtiski tas, ko saka Maskava: ka Baltijas valstis bija nepieciešamas, lai aizsargātos no potenciāliem apdraudējumiem. Iebildīšu, ka ikkatra zemes strēmele pasaulē ir stratēģiska.
Otrs jautājums, par kuru dažam varbūt šķistu nepieklājīgi runāt, ir lielā krievu iedzīvotāju kopiena Latvijā. Pastāvīgi pasaulei tiek teikts, ka pret krieviem esot “diskriminācija” un tamlīdzīgi. Bet mums skaidri jāpasaka: tie, kurus Latvijā iesūtīja Padomju Krievija, te nenonāca tiesiskā ceļā. Pirms okupācijas Latvijā bija krievu minoritāte, viņi baudīja visas tiesības, un arī pēc neatkarības atgūšanas viņiem un viņu pēctečiem ir visas pilsoņu tiesības. Bet cita situācija ir tiem krieviem, kuri tika pārvietoti, īstenojot kolonizācijas politiku. Ženēvas konvencijas 3. pantā ir skaidri teikts, ka okupējošā valsts nedrīkst ievest civiliedzīvotājus. Un tam nav noilguma, Ženēvas konvencija joprojām ir spēkā. Nevis tiesības, bet gan Latvijas pamatiedzīvotāju cilvēciskā attieksme ir pamats tam, ka visi krievi, kas vēlējušies, ieguvuši pilsonību naturalizējoties un krievi var mierīgi šeit dzīvot. Nav pamata runāt, ka pret viņiem tiktu pārkāptas kādas cilvēktiesības vai starptautiski likumi. Latviešu tautas iecietība, manuprāt, ir bezprecedenta gadījums, un latvieši ir pacietuši to ievainojumu, kas nāca ar okupāciju. Bet apvainojumus nevar paciest. Diemžēl latvieši nesaņem attieksmi “paldies par labvēlību”, tās vietā nāk apvainojumi. Ievainojums sadzīs, bet apvainojums, kas turpinās, nedzīs. Un tas ir galvenais šķērslis starp latviešiem un tiem krieviem, kas iebraukuši okupācijas laikā.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
