Pavirši iespaidi. Normunda Naumaņa Gada balva kritikā 2019 0
“Vai neviens neraudāja?” īsziņā pēc NN nakts balvas pasniegšanas man jautāja kāda draudzene. Galveno balvu saņemot Silvijai Radzobei, neviens nevar atļauties raudāt, jo tā ir SILVIJA RADZOBE.
Domāju, ka daži pat necerēja pārspēt nu jau otro reizi NN nakts balvai nominēto teātra kritiķi.
Man šī izvēle ļoti patīk, jo man patīk Silvija Radzobe, viņa pagaidām labi atsaucas par grāmatām, kuras izdodu.
Viņa ir tā pasniedzēja, kas filologiem iemācīja pēc asa teikuma vai paradoksa teikt lakonisko “joks”, turpinot sarunu it kā citā gultnē. Šo gudrību lietoju vēl arvien.
Un, tā kā man pēc šīs atzīšanās vairs nav ko zaudēt, tad teikšu, ka pat Normunds Naumanis man patika mazāk.
Par citiem nominantiem, laureātiem vai žūriju, kā māca dzīve, labāk neko neteikt, citādi visi secinās, ka skauž vai ka izteiksme nav gana skaidra.
Par NN nakti rakstu laikam ceturto reizi, tāpēc tas ir kļuvis par nedaudz personisku pasākumu, par obligātajām ikgadējām viesībām, kurās gribot negribot satiec citus kultūras jomu radiniekus – daži sveicina, citi izliekas, ka nepazīst.
Bet vispār ne pārāk izprotu, kas ir tie CITI cilvēki, kuri balvas ceremoniju apmeklē. Nu labi, man vismaz tiek labas vietas, droši vien tā ir sakritība, kas jebkurā brīdī var izgaist, un tad neaicinās vispār.
Bet nopietni – kritikas vai tad kāds lasa?
Kritiķus kāds svešs grib redzēt vaigā? Vai arī vienkārši ir gluži patīkami apmeklēt visu, kas tiek uzvests Jaunā Rīgas teātra telpās?
Satori redakciju vispār nosēdināja zāles malā, nesaprotu, kā viņi spēj to paciest. Paldies radošajiem gariem, viņu publicēto rakstu dēļ vismaz nominēja Rasu Jansoni – ļoti skaisti rakstošu un pārliecinoši paudošu mākslas kritiķi, kā arī Santu Remeri – daudzpusīgu kritikas pārstāvi, kuras recenzijām par grāmatām gan ne vienmēr piekrītu tieši tajās pozitīvākajās vietās.
Tā kā reps ir jaunais roks, tad pasākumā par mākslu un kritiku repoja improvizācijas pārstāvji un dzejnieks Kirils Ēcis.
Tā kā pilnas formas ir jaunā brīvība, tad NN nakts mākslas izstādes veidošanās sākās ar Džefa Kūna balonsuņa minikopiju. Šī nelielā nagla gan vairāk fonam, ne gleznas piekāršanai, kā atzīta mākslas darba simbols, par kuru it kā viss jau būtu skaidrs.
“NN nakts patiešām ir atvērusies,” nodomāju es. Par spīti atvērtībai, tā gan ir iekšēji bruņojusies ar skaidrāku struktūru un iekoptu sižetu.
Pretēji Kūna uzpūstajam sunim, uzvedums bija ierāvis ķepas tajā labākajā nozīmē
un kā lode traucās pretī noslēgumiem bez kosmiski nepārvaramiem asumiem – ja arī bija izbāzta kritikas teorijas priekšlasījumu kāja, tās fonā darbojās mākslinieks, kurš radīja nominēto kritiķu portretus, bet patiesībā – mākslas darbus (nominālā, nevis cildinošā nozīmē).
Arnim Koroševskim tika ogles zīmējums ar aplauzumu “ARNI S”, Silvijai Radzobei – karogs ar ventilatoru, Zanei Radzobei – emm, fotolampa, Santai Remerei ļoti praktisks un nedaudz neomulīgs (kā lai to nosauc) – durvju foto aizkars, savukārt Rasai Jansonei peldriņķis ar skoču un foto.
Var nojaust, ka jaunie mākslas objekti likuši aizdomāties par to nosaukumiem un definīcijām,
ja mēģina par tiem reflektēt “uz papīra”.
Kopā sanāca diezgan raiba izstāde, kuru uz skatuves banāli atklāja pēc balvas pasniegšanas – jauka mākslas parodija par sevi, kuru ieaijā, bet neatmodina reps.
“Baigi daudz lasīja priekšā,” teica kāda mana blakussēdētāja. Un viņai bija taisnība, bet viņa nav bijusi iepriekšējos gadus, kad kritiķu un teorētiķu teksti tika lasīti vēl lielākā kvantumā.
Varbūt maldos, bet tieši šoreiz ar “The New Yorker”, “The Guardian” un citu ārzemju rakstu palīdzību
tika uzsvērta arī vajadzība piedot kritiķim
vai vismaz neņemt vērā kāda izteiktos viedokļus un asumus, jo tas galvenokārt ir kaitīgi vērā ņēmēja veselībai, īpaši “vāroties savā sulā”.
Daudz dzīvāk bija klausīties Baibas Brokas un Mārtiņa Meiera tēloto izstādes uzraugu intervijās ar nominētajiem – daudzviet spoži jautājumu, kurus aizēnoja ļoti simpātiskas atbildes.
Par 4/5 šogad mākslas kritiķi ir absolūti šarmantas personības.
Lūk, to dzirdot, patiešām rodas šaubas par to, vai pats tā varētu, uz skatuves un par tik personisku lietu kā kritiku rakstīšanu.
Nežēlīgi rīkojās vienīgi “skatuves izstādes” fona aktīvais mākslinieks – sākumā veidoja teikumu “katrs ir kritiķis”, tad pievienoja “ne” un dabūja “ne katrs ir kritiķis”.
Līdz šim grūti saprast – vai tas iedvesmo vai nomāc? Domāju, ka vismaz spodrina un saasina.
