Slāviskos ziedu rakstus no latviešiem kopē paši krievi! Modelētājas Anitas Saulevičas veiksmes stāsts 3
“Esmu no vecas šuvēju dzimtas. Vecmāte Pirmā pasaules kara laikā šuva uniformas armijas virsniekiem, arī māte bija profesionāla šuvēja. Maziņa bieži skrēju pie kaimiņienes, kas uz vecā zingera (leģendāra vācu šujmašīna “Singer”) darīja brīnumu lietas. Sagadījās, ka kaimiņienes rados ieprecējās puisis, kas bija apģērbu konstruktors. Kad viņš ciemojās pie kaimiņienes, es ņēmu zīmuli un papīru, mācījos konstruēt, izprast piegrieztņu līnijas un pierakstīt formulas. Ap piecpadsmit gadiem jau mācēju uzšūt karnevāla tērpu vai brālim bikses,” atceras apģērbu modelētāja Anita Sauleviča, šūšanas salona “Anita” īpašniece.
Pēc vidusskolas 16. profesionāli tehniskajā skolā Rīgā tika iegūta sieviešu virsdrēbju šuvējas kvalifikācija. Pirmā nopietnākā darba vieta bija “Baltijas modēs”, kas tolaik ģērba toreizējo nomenklatūras eliti – ministriju un partijas komiteju darbiniekus, viņu sievas un ģimenes locekļus. Bet katra šuvēja reizi pusgadā drīkstēja ateljē kaut ko uzšūt sev un pat kādai draudzenei. Ateljē valdīja vecā, klasiskā drēbnieku skola, drēbju formu vēl veidoja ar stīvdrēbēm, zirgu astriem, polsteriem un pat vaļu ūsām. Daudzi strādāja ar kājminamo šujmašīnu. Uzņēmumā Anita apguva sieviešu virsdrēbju šūšanu. Tas nebija viegli. Profesionālais gludeklis vien svēra 9 kg un jaunā meitene knapi to varēju valdīt.
“Nu jau aizmirsies, cik astoņdesmitajos gados PSRS veikalu plaukti bija tukši. Cilvēki gribēja ģērbties skaistāk, individuālāk. Mūsu šūtie apģērbi bija kvalitatīvi un īpaši prestiži. Kaut kas no blata pārpalikumiem tika arī vienkāršajai tautai, kam reizi pusgadā tika atļauts uzšūt 20 mēteļus. Lai tiktu pie kārotās mantas, cilvēki stāvēja pa nakti rindā,” atceras Anita.
