60
Policija noliedz atriebību
Jānis uzskata, ka policija pret viņu rīkojusies netaisnīgi un ka, iespējams, tieši viņa uzstājība izprovocēja policiju uzlikt sodu arī viņam. Vai Jāni nevajadzēja attaisnot, jo viņš rīkojās pilsoniski aktīvi – piefiksēja noteikumu pārkāpēju un varbūt teorētiski varēja novērst lielāku nelaimi, jo nebija zināms, kādā stāvoklī autobusa vadītājs ir. Un, ja viņš nebūtu apstājies un nofotografējis autobusa vadītāju, varbūt pēc vienkārša iesnieguma iestādes atrakstītos un neko nedarītu “pierādījumu trūkuma dēļ”?
Policija, protams, atriebību neatzīst. “Persona, sniedzot informāciju par fiksētu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, nevar tikt sodīta. Ja kādam radušās šaubas, ka tieši ziņošanas dēļ saņemts sods, aicinām vērsties Valsts policijas Iekšējās kontroles birojā, lai varētu izvērtēt attiecīgo situāciju un pieņemtā lēmuma likumību. Ja persona nepiekrīt pieņemtajam lēmumam, tai ir tiesības to pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā. Personai, kura fiksē pārkāpumu un par to informē Valsts policiju, netiek sniegta informācija par attiecīgajā administratīvajā lietā pieņemto lēmumu. Kā nosaka Administratīvo pārkāpuma kodeksa 276. pants, administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu paziņo personai, kura saukta pie administratīvās atbildības un cietušajam,” atbildē “LA” raksta Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Simona Grāvīte.
Ekspertu viedokļi: noteikumu pārkāpšana neatbrīvo no atbildības
Ceļu satiksmes eksperts Oskars Irbītis: “Tīri tehniski, vērtējot pēc noteikumiem, Jānis pārkāpa noteikumus. Un citas personas noteikumu pārkāpšanas fiksēšana neatbrīvo no atbildības. Mūsu sabiedrībā linča tiesas nav atļautas. Katram jādara savs darbs, un ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju fiksēšana ir ceļu policijas ikdienas funkcijas. Protams, policija var vērtēt, vai Jāņa darbības bija attaisnojamas, ir bijušas sabiedrības interesēs vai ir skarts kāds morāls aspekts. Bet par to lai spriež šo jomu juristi.”
Advokāts Edgars Štāls: “Policija varēja Jāni sodīt un varēja arī nesodīt. Formāli varēja. Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir uzskaitīti apstākļi, kas atbrīvo no atbildības, bet es tos īsti šajā gadījumā nesaskatu (galējās nepieciešamības stāvoklis, tas ir, lai novērstu briesmas, kas draud valsts vai sabiedriskajai kārtībai, īpašumam, pilsoņu tiesībām un brīvībām, noteiktajai pārvaldes kārtībai, ja šīs briesmas konkrētajos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja nodarītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais; nepieciešamība aizstāvēties; ja kāds piespiedis izdarīt pārkāpumu; nepieskaitāmība. – A. D.). Bet tiesāties var, jo tiesai var likt priekšā sekojošus argumentus: nebija nodoma pārkāpt; neredzēja ceļa zīmi; cenšoties piefiksēt noteikumu pārkāpumu, rīkojās impulsīvi. Un tad lai tiesa vērtē.”
Autožurnālists Atis Jansons: “Jānis rīkojās neadekvāti. Tādas situācijas, kad kāds kaut kur vainīgs, kaut ko neievēro ceļu satiksmē, Rīgā ik dienu ir tūkstošiem. Kas notiktu, ja katrā šādā situācijā apstāsimies, lēksim ārā no auto, lai fiksētu noteikumu pārkāpēju vai tikai iespējamo pārkāpēju? Un kāds vēl birojs būtu nepieciešams, lai tiktu galā ar šiem tūkstošiem sūdzību? Jāņa gadījumā es būtu priecīgs, ka izvairījies no sadursmes un laimīgs braucis tālāk. Turklāt Jānis apstājās tur, kur nedrīkst: ja kāds viņa automobilim vai pašam būtu uzbraucis virsū, par sekām atbildētu Jānis.”
