– Turpinot apbedījumu tematu: tu nesen iestādīji puķes pie visu laiku labākā Rīgas mēra Džordža Armitsteda kapa. Vai esmu pareizi sapratusi – Skanstes tramvaja līnija ietu tieši gar viņa kapu? 51
– Jā, tā ir. Uz kapiem pirms vairāk nekā gada aizgāju, lai ne par ko nedomātu, patīrītu piemineklīšus, iestādītu puķītes. Kā latviete parastā, kam vieglas aerobiskas kustības svaigā gaisā sirdij tuvajā kapu atmosfērā palīdz sakārtot domas. Bet izrādījās, ka arī kapos ir problēmas. Kapu īpašniece Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca vēlas tos atdot vai pārdot Rīgas domei. Ilgu laiku mani tas nesatrauca. Ja ne cienījamās organizācijas traktoriņš, kas, pļaujot zāli ap kapu kopiņām, apgāza iepriekšējās Rīgas domes uzstādītu Kerkoviusa un skaisto Rodes ģimenes pieminekli. Kerkoviuss arī bija mērs. Tad LELB pārstāvji tika aicināti ekskursijā un kaunināti, ka pieminekļus vajadzētu pacelt un nolikt vietā. Kerkoviusa pieminekli vakar pacēla mūsu draugi aktīvisti no Pārdaugavas kapiem. Nevarēja sagaidīt, kad LELB to izdarīs.
Un tad pēkšņi noplūda konfidenciāla informācija, un mēs uzzinājām par Rīgas domes ieceri laist tramvaja līniju cauri Lielo kapu teritorijai, paplašinot Senču ielu. Kapu tramvaja plānotāji nekad neārdītos otrā ielas pusē, kur ir pareizticīgo Pokrova kapi un okupācijas armijas brāļu kapi. Tad uzreiz būtu klāt Vešņakovs ar notu Ārlietu ministrijai. Bet mūsu pusē viņi var… Lielie kapi par politisku izrēķināšanās upuri kļuva jau PSRS laikā, tad progresa vārdā kapiem cauri tika izdzīta Senču iela. Progress ir jāturpina.
– Vai tev ir skaidrs, kāpēc Rīgas dome vēlas novirzīt Eiropas naudu šai līnijai, kas nav iekļauta Rīgas attīstības plānā, nevis ieguldīt to iepriekš paredzētajā tramvaja līniju pagarinājumā uz Berģiem uz Rumbulu vai cauri Purvciemam uz Dreiliņiem?
– Runa ir par milzīgām naudas summām. Pieļauju, ka tā ir naudas iegūšanas shēma, publiski izmantojot melus un cilvēku vientiesību. Lohatrons. Uzreiz piebildīšu – lai apgūtu ES Kohēzijas fondu naudu, nav obligāti jātaisa nesakarīgi projekti. Taču Skanstes līnijas plāns ir cieši saistīts ar Satiksmes ministriju, ko patlaban vada ZZS. Skanstes tramvaja projekts nav minēts Rīgas attīstības programmas rīcības plānā 2014. – 2020. gadam. Plānā ir virkne loģisku ieceru, kas Rīgai ir vajadzīgas un skar nevis pļavas un dažas celtnes, bet biezi apdzīvotas teritorijas, no kurām cilvēki uz centru brauc sabiedriskajā transportā, saspiesti kā šprotes bundžā. Ja kāds kolēģis žurnālists vēlētos nopietni pastrādāt, daudz kas interesants varētu atklāties.
Un arī ārdīšanās pa piecām centrālajām ielām ir visnotaļ savdabīga. Viss notiek vienlaikus un ārpus jebkādas loģikas. Kāds varētu papētīt, cik lielas naudas summas tiek izdzītas caur Rīgas domei pietuvinātām firmām.
– Runājot par Latviju kopumā, kāda būtu tava vīzija iekšpolitikas, ārpolitikas un sociālās politikas jomā? Kādu tu gribētu redzēt Latviju? Un kam jānotiek, lai tā būtu?
– Latvijai jābūt stiprai valstij. Būt nelielai valstij nenozīmē būt vājai.
Stipra valsts spēj sevi aizsargāt, tā attīstās un nekādas ideoloģiskas modes nevar izskalot tās pamatus. Termiņuzturēšanās atļaujas, piecdesmit trīs tūkstoši Krievijas pilsoņu, kas pastāvīgi te dzīvo, etnisko anklāvu veidošana, etniski segregētas skolas – tas nav normāli. Latvija nedrīkst būt Baltijas drošības vājais punkts. Demokrātija nav bezpalīdzība. Bezrūpīgai muļķībai nav jābūt demokrātijas nosacījumam. Demokrātija nenoliedz politisku alianšu veidošanu. Tas, ka partijas, kas varētu startēt Rīgas domes vēlēšanās, darīs to atsevišķos sarakstos, nav laba zīme. Tas nozīmē priekšvēlēšanu karu vienam ar otru un savstarpēju reputācijas graušanu. Vēlētājus nedrīkst demotivēt. Īsāk sakot, es gribu, lai brīdī, kad 4. maijā dotu tantiņai naudu, mani nededzina kauns. Un lai vispār man tā naudiņa nebūtu viņai jādod.
