Latvijā
Pasaulē

Vija Beinerte: Biedu tehnoloģijas. Kā pasargāt apziņu no manipulācijām?55

Foto – Scanpix

Trešajā pasaules karā uzvarēs nevis ieroči, bet stāsts. Tas stāsts, kas spēs pārliecināt iespējami lielu cilvēces daļu. Uzķerties var arī uz melīgiem stāstiem, reizēm pat vieglāk nekā šķiet. To lieliski zina polittehnologi. Zina un izmanto. Kas notiek ar cilvēka apziņu, ja avīžu lapās, radio, televīzijā un interneta portālos nemitīgi ņirb vārdi – traģēdija, drāma, katastrofa, vīruss slepkava, vērtību devalvācija, sabiedrības degradācija, “zaļie cilvēciņi”, radioaktīvie putekļi, apokalipse? Ja viena nācija pasludina sevi par īpašu, bet visu pārējo pasauli – par tās ienaidnieku, turklāt agrāk piekopto šantāžu ar gāzi ir nomainījusi šantāžā ar kodolieročiem – kā turēties pretī šim spiedienam? Kā pasargāt savu apziņu?

Pagājušā gada 5. novembrī amerikāņu žurnāls “Forbes” publicēja gada ietekmīgāko cilvēku sarakstu. Tā augšgalā bija Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Redakcijas komentārā tika uzsvērts, ka neviens nemēģina nodēvēt Putinu par “labo puisi”, šoreiz runa esot nevis par ētiku, bet varu. Krievu rakstnieks satīriķis Viktors Šenderovičs “Forbes” izvēli komentēja īsi: “Ja tu atrodies vienā telpā ar šimpanzi, kas rotaļājas ar granātu, kurš no jums būs ietekmīgāks?”

“Galvenais Putina tēla veidošanas instruments ir karš.” Tā pirms piecpadsmit gadiem apcerē “Putinisms kā bandītiskā kapitālisma augstākā un pēdējā stadija Krievijā” rakstīja krievu analītiķis, termina “putinisms” autors Andrejs Piontkovskis. Piebildīšu, ka tolaik Putins vēl nebija prezidents, bet gan tikai prezidenta pienākumu pildītājs. Par to, cik pravietisks izrādījies Piontkovska paredzējums, spriediet paši: “Putinisms – tas ir karš, tā ir nācijas “konsolidācija” naidā pret kādu etnisku grupu, tas ir uzbrukums vārda brīvībai un informatīva zombēšana, tā ir norobežošanās no civilizētās pasaules un tālāka ekonomiska degradācija. Putinisms – tas ir kontroles šāviens Krievijas galvā.”

Bet nu gan visu pēc kārtas.

Agresija kā dzīves veids

Terors un represijas ir čekistu režīma balsts kopš 1917. gada apvērsuma. Problēmas viņi nerisina, viņi tās likvidē: “Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas.” Šie “tautu tēva” vārdi nāk prātā ik reizi, kad pasauli pāršalc ziņa par kādu mīklainos apstākļos mirušu Kremļa pretinieku.

Atvaļinātais čekas majors Putins grib pasaulei likt bīties. PSRS sabrukumu viņš vērtē kā “XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” un alkst atriebties Rietumiem par savulaik aukstajā karā ciesto sakāvi. Krievi tiek pasludināti par izredzēto tautu ar īpašu ģenētisko kodu un misiju, bet Rietumu demokrātija – par ļaunuma un izvirtības iemiesojumu. Kādēļ tā?

Kleptokrātisks režīms nedod iespēju nācijai atgūt pašapziņu ar sasniegumiem tautsaimniecībā. Ja valstī ar vairāk nekā 140 miljoniem iedzīvotāju 35 procenti nacionālo bagātību pieder 110 personām, jautājumi par valdošās elites godaprātu kļūst lieki. Naftas cenas kritums un Rietumu sankcijas ir iedzinušas Krievijas ekonomiku strupceļā, jo šī valsts pati, kā izrādās, gandrīz neko vairs neražo un ir kļuvusi atkarīga no importa. Ekonomisko rādītāju augšupeju pēdējos piecpadsmit gadus ir nodrošinājis naftas un gāzes eksports. Lūk, kā situāciju raksturo krievu žurnāliste Jūlija Latiņina: “Putina Krievija ir unikāla valsts. Saņēmusi 3,5 triljonus naftas dolāru, tā ir ne tikai mācējusi šo naudu aizlaist garām valsts kasei, bet arī iedzīvoties 610 miljardu dolāru parādā. Kāpēc krīt rubļa kurss? Tāpēc ka cilvēki, kas piesavinājās 3,5 triljonus un aizņēmās 610 miljardus, lieliski zināja, ka dzīvo uz Rietumu rēķina: viņi pārdeva naftu un gāzi Rietumiem, viņi nemitīgi aizņēmās naudu no Rietumiem, viņi noraka naudu projektos, kas it kā bija domāti Rietumu apgādei ar gāzi, – turklāt šie cilvēki vēl arī slaucīja kājas gar Rietumiem un bija pārliecināti, ka varēs to darīt bezgalīgi.”

Vienīgais veids, kā Kremļa čekistu klans tagad var noturēties pie varas, ir novērst tautas uzmanību no pašmāju problēmām, radot ienaidnieka tēlu. Tādēļ tam tik svarīga ir ne vien svešu zemju, bet arī vāju prātu okupācija. Nav noslēpums, ka militārajam blokam un propagandai Kremlis no federālā budžeta atvēl vairāk nekā izglītībai, veselības aprūpei, sociālajai sfērai un kultūrai kopā.

Kāds mums ar to visu sakars? Vistiešākais. Un ne tikai tādēļ, ka Krievijas militārās lidmašīnas pēdējā gada laikā daudzkārt ir pārkāpušas Somijas un Baltijas valstu gaisa telpu. Un pat ne tādēļ, ka čekas majors Žirinovskis kārtējo reizi ir piedraudējis mums ar “zaļajiem cilvēciņiem” un atombumbu. Nesen viesībās kāds ģimenes draugs, talantīgs un visādā ziņā smalks cilvēks no senas latviešu inteliģentu dzimtas, pēkšņi man pajautāja, kāpēc Latvijas medijos tiekot pausts tikai viens viedoklis. Kāpēc Putinu dēvē par Putleru? Kāpēc noklusē visu labo, ko viņš ir paveicis? Kāpēc atklāti nerunā par to, ka Rietumi ir finansējuši visas krāsainās revolūcijas, lai nospiestu Krieviju uz ceļiem?

Klišeja “nospiest uz ceļiem” kliedēja šaubas: šis cilvēks skatās Krievijas televīziju.

Naida kritiskā masa

“Krieviju ir piemeklējusi lielummānijas epidēmija. Infekcijas avots ir televīzija. Tā pakļauj pilsoņus spēcīgai hipnozei, kas paralizē indivīda gribu. Cilvēki vairs nespēj kritiski un racionāli spriest. Tas ir bīstami, jo apdraud arī tos, kas ir adekvāti.” Tā situāciju vērtē opozīcijas līderis Boriss Ņemcovs.

“Krievijā strādā nevis žurnālisti, bet informatīvo diversiju specdienests. Šis informatīvais karaspēks darbojas mērķtiecīgi un agresīvi.” Tā Kremļa uzturēto mediju telpu raksturo bijušais prezidenta Putina padomnieks Andrejs Illarionovs.

Kā šāda agresija ietekmē cilvēku prātus? Nesen šis jautājums tika uzdots psiholoģijas doktorei, Maskavas universitātes profesorei Jeļenai Sokolovai, kas specializējas klīniskajā psiholoģijā un ir strādājusi ar smagi slimiem pacientiem. Profesore atzinās, ka neskatās televīziju. Lūgta komentēt atsūtītos ierakstus, viņa teica: “Noskatījos visu, bet vairāk gan tā nedarīšu. Krievijas televīzijas skatīšanos var pielīdzināt spīdzināšanai.”

Uz jautājumu, kāpēc tik daudzi Krievijas iedzīvotāji ļaujas manipulējami, psiholoģe atbildēja: “Sociālā realitāte kļūst arvien sarežģītāka, grūtāk paredzama un biedējoša. Televīzija vairo un kultivē bailes, apzināti izraisa skatītājos stresu un paniku, jo tad cilvēks vairs nespēj domāt racionāli, nespēj analizēt. Panika cilvēkus pārvērš par pūli, iedarbina arhaiskus instinktus. Viņi sāk pieprasīt “stipro roku”, kas ieviestu kārtību. Un vēl viņi alkst hipnotisku sapņu. Televīzija sniedz viņiem šo ilūziju.”

Interneta ziņu portāls “Гордон” ir apkopojis pagājušā gada spilgtākos federālo mediju melus par Ukrainu. Tajā iekļauti stāsti par krustā piesistu puisīti, izvarotu, un tad dzīvu apraktu meitenīti, pusaudzi, kas pārvērsts par dzīvu mērķi raķetēm, par to, ka Kijevas hunta brīvprātīgajiem, kas dodas karot uz Doņecku, piesolījusi vergus (katram pa diviem), par ukraiņu kareivju dzirdīšanu ar krievu zīdaiņu asinīm un visbeidzot par to, ka skolēni baro zīlītes, jo tās ir nacionālā karoga krāsā, bet nogalina sarkankrūtīšus, jo tie simbolizējot Krieviju. Slima fantāzija? Meli un absurds? Jā, taču Kremļa mediju rupori vairs nesatraucas, ka var tikt pieķerti (portāli “stopFake.org” unexaminer.com nenoguruši publicē rakstus, kas atmasko krievu mediju melus) – uz katriem atmaskotajiem meliem viņi safabricē desmit jaunus, jo viņiem rūp vienīgi tas, cik noturīgi skatītāju apziņā iesēdīsies ilūzijas par Krievijas varenību, krievu tautas izredzētību un to, ka tās ienaidnieki ir jāiznīcina.

Pagājušā gada decembrī NATO Maskavas informācijas biroja vadītājs Roberts Pšels bija uzaicināts piedalīties tiešraides diskusijā. Kad viesis beidzot tika pie runāšanas, viņš atzinās, ka vairs īsti nesaprot, kāpēc ir aicināts uz studiju. Viņš esot domājis, ka tiks apspriesti nopietni starptautiskās situācijas aspekti, jautājumi par traģēdiju, kas risinās Ukrainā, taču gandrīz stundu ir bijis spiests klausīties apgalvojumus “tie nav cilvēki”, “tā ir bīstama valsts”. Kad studijā notiekošo Pšels nodēvēja par “naida seansu”, diskusijas dalībnieki sāka kliegt. Viņi pārtrauca runātāju, uzdeva vairākus jautājumus vienlaikus, taču neļāva atbildēt. Te vairs neeksistēja ne tikai diskusiju kultūra, bet arī elementāra pieklājība. Turklāt kāds no klātesošajiem paziņoja: jūs esat polis, tātad rusofobs. Noskatoties šo epizodi, kļūst skaidrs, kāpēc federālo televīzijas kanālu vērošanu psiholoģijas doktore pielīdzina spīdzināšanai.

“Manipulators neraizējas par to, kas risinās cilvēka apziņā. Manipulatoram piemīt empātijas trūkums, emocionāls kurlums. Manipulatora psiholoģija līdzinās slepkavas psiholoģijai. Slepkava, atvests uz notikuma vietu, aukstasinīgi demonstrēs uz īpašām lellēm, kā ir žņaudzis, izvarojis, graizījis. Manipulators – tāpat kā slepkava – ir emocionāli nepilnvērtīgs, defektīvs,” skaidro Jeļena Sokolova un piebilst, ka Krievijas televīzijas raidījumu vadītājiem ir katram savs paņēmienu arsenāls – līdzīgi tam, kā spožs metāla veserītis vai kabatas lukturītis hipnotizētāja rokās kalpo par instrumentu pacienta ievešanai transā. Piemēram, Pjotrs Tolstojs cenšas scenārijā ieplānot kādu ārzemnieku. Ideālā variantā šis cilvēks slikti runā krieviski, tad šova vadītājs viņam nāk talkā, it kā nolasot viņa domas, taču patiesībā pasaka to, ko sarunu biedrs nemaz nav teicis: “Tolstojs izmanto labi zināmu programmēšanas paņēmienu: jūs gribējāt teikt, jūs ar to domājāt… Turklāt tas viss tā laipni, iejūtīgi. Studijas viesis parasti ir tik apjucis, ka sāk māt ar galvu vai vienkārši nepagūst iebilst.”

Savukārt Aleksandra Gordona un Vladimira Solovjova jājamzirdziņš, pēc psiholoģes atzinuma, ir nicinājums un sarkasms – tas ne vien ievaino runātāju, bet arī negatīvi noskaņo auditoriju.

Jautāta, kāpēc biežs sarunu šovu viesis ir Vladimirs Žirinovskis, psiholoģe atbild: “Žirinovskis ir profesionāls skandālists. Viņa atslēgas vārdi: impēriskā Krievija, apbruņošanās, mobilizācija, karš, ārkārtas stāvoklis. Frāzes viņš veido apzināti vienkāršas un vienmēr apgalvojuma formā. Tās skan kā saukļi un aicina rīkoties. Pārākumu un spēku demonstrē itin viss – poza, žests, balss intonācijas, telpas uzurpācija. Tas ir tipisks paņēmiens, kas emocionālu, impulsīvu cilvēku noved afekta stāvokli.”

Šķiet, Krievijas televīzijas skatītāji regulāri tiek ievesti tādā kā hipnotiskā transā. Vai tas ir atļauts paņēmiens? “Hipnoze ārpus terapijas ir aizliegta,” teic psiholoģe un tūdaļ pat paskaidro, ka bez hipnozes ir arī citi veidi, kā likt cilvēkiem ieslīgt transā, kad saprāts ir atslēgts un darbojas tikai emocijas: “Šādu efektu ir iespējams panākt ar ekspresīvu runu un frāzēm, kas tiek atkārtotas kā mantra, izraisot vienlaikus gan sajūsmu, gan šausmas. Piemēram, Žirinovskis kliedz: Merkele rada jaunu reihu! Vācu reihs draud uzkundzēties! Mums jāizsludina mobilizācija! Notiekošais pulsē un biedē: viss, beigas, karš…”

Brīdī, kad rakstu šīs rindas, Žirinovskis ir paziņojis, ka Eiropa un ASV 2015. gadā gatavojas sākt karu pret Krieviju. Un te ir saite uz pusotru minūti garu reklāmas klipu, kurā tiek apgalvots, ka Igaunija jau sen gatavojas karam ar Krieviju, jo tai esot vajadzīgas jaunas teritorijas. “Kādam tas var šķist ļauns joks, taču līdz 2008. gadam neviens gluži tāpat neticēja, ka Gruzija varētu uzbrukt Krievijai…” Tā vēstīts aizkadra tekstā. Kārtējais absurds? Jā. Taču Kremlim tieši tas ir nepieciešams. Kremļa elite cer šādi saliedēt nāciju. Manipulāciju mērķis ir izārdīt apziņas veselumu un likt cilvēkiem nolaisties līdz infantilam pasaules uztveres līmenim.

“Kopš naftas cenu krituma biedi un nāve ir Krievijas galvenā eksporta prece.” Tā situāciju raksturo Ukraiņu žurnālists Vitālijs Portņikovs.

Kā atpazīt manipulatoru? Psiholoģe norāda uz šādām pazīmēm: “Viņš runā ļoti ātri un bez pauzēm – ja nav paužu, nav laika domāt. Runas plūdi rauj līdzi, tie burtiski noslīcina skatītāju izmisuma, baiļu un agresijas straumēs. Cilvēki pārvēršas par pūli. Ekrānā atskan komanda: šaut! Un kaut kur sociālajos tīklos jau notiek izrēķināšanās ar to, uz kuru ir norādīts. Katrā Dmitrija Kiseļeva teikumā skan pamudinājums graut un iznīcināt. Viņš runā par briesmīgām lietām, taču viņa seja staro labpatikā.”

Sarunas nobeigumā doktore Sokolova piebilst, ka tos, ko psihologi kvalificē kā manipulatorus, sadzīvē mēdz dēvēt par vampīriem.

Kodoldraudi: realitāte vai blefs?

Filozofijas doktors un Krievijas Domes deputāts Žirinovskis jau vairākkārt ir draudējis pārvērst Ņujorku (Varšavu, Viļņu) radioaktīvos pelnos. Mēdz teikt: kas Putinam prātā, Žirinovskim uz mēles. Cik reāli ir šādi draudi?

Skaidro Militāro un stratēģisko pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks Kalgari universitātē (Kanāda), vēstures doktors Andrejs Andersens: “Kremļa nukleārajam blefam ir divi mērķi: viest lepnumu krievos un likt bīties visiem pārējiem. Šā blefa uzturēšanai tiek piesaistīti milzu līdzekļi un pūles – ne vien Krievijas, bet arī ārvalstu medijos. Tāpēc pagājušajā gadā ne visi bija gatavi nolikt agresoru pie vietas un mēģināja ar viņu vienoties. Taču ne tikai militārajiem speciālistiem, bet arī tiem, kas padziļināti interesējas par šo tematu, ir skaidrs, ka Krievijas Federācija, pirmkārt, nav vienīgā kodollielvalsts, otrkārt, mīts par tās varenību patlaban dzīvo vairāk Rogozina un Kremļa finansēto televīzijas kanālu auditorijas galvās. Krievijas militārā tehnika ir neglābjami novecojusi. Kodolraķešu kaujas galviņu pildījumam ir beidzies derīguma termiņš (galviņā kopš tās izgatavošanas brīža notiek reakcija, kas tās saturu degradē). Turklāt plutoniju, kas nepieciešams galviņu uzpildei, Krievijā vairs neražo, bet jomas speciālisti ir izklīduši kur nu kurais. Tāpēc Kremlis gan vicina savu koka zobenu, tomēr Krievijas politiskā elite labi saprot, ka konflikta gadījumā NATO neilgā laikā ne vien atsistu uzbrukumu, bet arī neitralizētu pretinieku. Un vēl kāda ļoti svarīga detaļa: Krievijas superkorumpētajai valdībai ir sasietas rokas – nīstajos Rietumos dzīvo viņu bērni un ģimenes, tur atrodas viņu īpašumi un glabājas viņu nauda. Tas, protams, nenozīmē, ka drīkstam zaudēt modrību. Taču panikai nav iemesla, jo tieši to – viest mūsos bailes un paniku – vēlas Kremlis.”

Līdzīgās domās ir arī Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās militārās akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra izpilddirektors: “Domāju, ka kodolieroču žvadzināšana ir tikai tāda spēle lai iebaidītu. Krievijai ir pārāk lielas iekšējās problēmas, lai tā sāktu tiešu konfliktu ar NATO. Turklāt uzbrukums ar transatlantiskajiem kodolieročiem nozīmētu pašnāvību. Tiesa, mūsdienās ir divu līmeņu kodolieroči – transatlantiskie un reģionālie. Taču jāņem vērā, ka decembrī Krievija mainīja militāro doktrīnu. Līdz šim kodolieročus tā drīkstēja lietot tikai pašaizsardzības nolūkos, tagad tās doktrīna ir formulēta šādi: “Krievijas Federācija patur tiesības lietot kodolieročus, atbildot uz kodolieroču vai citu masu iznīcināšanas ieroču lietojumu, kas vērsts pret Krievijas Federāciju un (vai) tās sabiedrotajiem, kā arī atbildot uz agresiju, kas vērsta pret Krievijas Federāciju, lietojot parastos ieročus, ja ar to tiek apdraudēta valsts pastāvēšana. Par kodolieroču lietošanu lemj Krievijas Federācijas Prezidents.” Te ir daži ļoti bīstami aspekti. Putins ir pārliecināts: Krievija – tas ir viņš. Tāpēc rodas jautājums: kāda varētu būt prezidenta reakcija, ja Krievijā, piemēram, sāktos krāsainā revolūcija. Nedrīkst aizmirst, ka Gruzijas un Ukrainas vēlmi atteikties no padomju mantojuma Putins vērtē ne vien kā Rietumu inspirāciju, bet arī tiešu iejaukšanos. Turklāt militārajā doktrīnā tagad ir atklāti rakstīts, ka NATO un ASV ir Krievijas galvenais ienaidnieks.”

Un lūk, ko šajā sakarā teic Andrejs Piontkovskis: “Pagaidām Putins nedomā nospiest pogu. Viņa mērķis ir iebiedēt. Ar biediem un šantāžu viņš cer atturēt NATO nākt palīgā valstīm, kuras Kremlis grib sašķelt vai aprīt. Putins blefo kā pokera spēlmanis un ir pārliecināts, ka spēs tiktāl palielināt likmes, līdz Rietumi neizturēs spriedzi un piekāpsies. Proti, savus politiskos mērķus viņš cer sasniegt nevis ar ieročiem, bet ar šantāžu. Tā ir bīstama spēle. Rietumi to jau ir sapratuši un veikuši virkni preventīvu pasākumu. Igaunijas un Latvijas teritorijā ir izvietoti amerikāņu karavīri. Viņu nav daudz – daži simti –, taču šī klātiene ir ļoti svarīga: gadījumā, ja Putins nolemtu iesūtīt tur savus “zaļos cilvēciņus”, viņš automātiski nonāktu kara stāvoklī ar Amerikas Savienotajām Valstīm.”

Andrejam Piontkovskim ir vēl kāda laba ziņa: “Krievijā jau ir izveidojusies spēcīga pretkara kustība. Septembrī miera maršā piedalījās piecdesmit tūkstoši. Neviens tā dēvētās Jaunkrievijas piekritēju mītiņš tādu skaitu savākt nav spējīgs. Daudzās Krievijas pilsētās ir ienākusi “Krava-200″. Putins saprot, ka ilgi tā turpināties nevar. Turklāt Rietumu sankcijas un naftas cenas kritums ir ievedis Krieviju dziļā ekonomiskā krīzē. Cenas patēriņa precēm un pārtikai ir dramatiski cēlušās. Vienīgi degvīns ir kļuvis lētāks. Lēmumi, kas saistīti ar degvīna cenu, pie mums vienmēr ir politiski. To mērķis ir novērst iedzīvotāju uzmanību no samilzušajām ekonomiskajām problēmām, atstājot viņiem divas baudas – prieku par vadoņa ārpolitikas sasniegumiem televīzijā un lētu degvīnu. Vērojot savu personisko budžetu, mēģinu to salīdzināt ar PSRS laikiem. Patēriņa preču cenas ir cēlušās reižu divsimt. Taču neilgi pirms Jaungada valdības noteiktā cena degvīnam padomju laika naudas izteiksmē būtu astoņdesmit kapeikas par pudeli. Tā ir fantastika. Notiek apzināta un neslēpta nācijas nodzirdīšana. Tiesa, neesmu pārliecināts, vai mūsu nelaimīgajai nācijai papildu alkoholizācija vēl būtu nepieciešama.”

Ķiploks, pīlādža miets un sudraba lode

Latvijai, kas piecdesmit gadu bija nīdēta zem čekistu totalitārā režīma, tagad ir jādara viss, lai nosargātu savu valstiskumu un nācijas identitāti, lai neļautos samaļama starp Krievijas impēriskā šovinisma un Rietumu idejiskā nihilisma dzirnakmeņiem. Taču, ja valstij ir jāizvēlas sabiedrotie, es izvēlos Rietumu demokrātiju, kas, protams, nav ideāla, taču ir nesalīdzināmi pārāka par Putina asiņaino režīmu, kas zagšanu un korupciju ir padarījis par valdošās elites barotni, bet melus – par ikdienas barību masām. Kremļa ideologi ir sākuši visļaunāko karu pasaules vēsturē – viņi ne tikai okupē svešas teritorijas, ne tikai izplata dezinformāciju un viltojumus, viņi rada jaunu realitāti jeb masu halucinācijas, proti, viņi okupē cilvēku prātu. Tādēļ mums tik tiešām ir jābūt modriem, taču jāatceras: ja mirt, tad ne no bailēm. Ar sociopātu vienoties nav iespējams. Vienreiz mēs jau uzķērāmies uz propagandas āķa un zaudējām informatīvajā karā. Tas bija 1940. gadā. Somija atšķirībā no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neļāvās apvārdojama un, Mannerheima vadīta, spēja saglabāt valsts neatkarību. Lai šī vēstures mācība mūs iedvesmo!

Bet cīņai ar vampīriem ir daži sen zināmi un pārbaudīti līdzekļi: ķiploks, pīlādža miets un sudraba lode. Taču pats galvenais – vampīri bīstas gaismas, tātad – patiesības.

 

 

LA.lv