No lāča neaizbēgsi 1
“Sabiedrība pakāpeniski jāpieradina pie domas, ka lācis nav nekāds svešinieks, pieder mūsu faunai un var dzīvot mums līdzās savā teritorijā,” J. Ozoliņš nosauc lāču uzskaites devumu plašākā nozīmē. Pašam monitoringa vadītājam vēl nav izdevies redzēt šo dzīvnieku dabā. Tas esot viņa sapnis, taču gandarījumu sagādājot arī pēdu uziešana, pēc kurām var noteikt dzīvnieka atrašanās vietu. Šajā ziņā pētniekam esot veiksmīga roka, jo visās lāču meklēšanas ekspedīcijās izdevies atrast pa kādam nospiedumam. Viņam ir padoms, kā rīkoties, ja gadās satikt lielo makanu: “Man ir divas receptes – no zālēdājiem jāmūk, bet no plēsējiem vajag mierīgi attālināties, nemēģinot viņus izprovocēt ne kā konkurentam, ne kā barības objektam, jo bēgšana tikai parāda, ka esi vājāks un ar tevi varētu tikt galā.”
Zināmi gan daži traģiski gadījumi, kad cilvēki kļuvuši par lāču upuriem. Tīmeklī atrodams stāsts, kā Zviedrijā lācis saplosījis 40 gadus vecu aļņu mednieku. “Igauņu un skandināvu pieredze rāda, ka visbiežāk apdraudēti ir bruņoti mednieki – kad cilvēkam rokā ierocis, viņš uzvedas pārdroši un mēdz dzīvnieku izprovocēt,” norāda J. Ozoliņš.
