Agris Liepiņš: Jezga ap Pūci nāca kā spirgta gaisa malks – beidzot varam atkal brīvi izvilloties! 2
Agris Liepiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmijas laikā ziņas ir vienādi pelēkas un drūmas, nu gluži kā rudens dienas bez saules. Jau atkal audzis saslimušo skaits, no jauna tiek ieviesti ierobežojumi. Jezga ap Pūci nāca kā spirgta gaisa malks – beidzot varam atkal brīvi izvilloties! Arī es gribu piemest degošu sprungulīti kopējā tautas ugunskurā un ieteikt spēli, ko katrs var risināt attālināti, sava dīvāna stūrītī ieritinājies.
Ikviens var nosaukt vismaz pāris latviešu tautas sakāmvārdus un pēcāk apdomāt, cik jauki tie piemērojami mūsdienās.
Dzirdot, kā Pūce plašsaziņas līdzekļos melo par autostāvvietas brīvatļaujas neesamību, varam piemeklēt trāpīgu sakāmvārdu – katrs savu ādu sargā: govs ar ragiem, zirgs ar kājām.
Un piemetināt, ka ministrs to dara ar melošanu. Raugoties, kā Krišjānis Kariņš, Pūces demisijas pieteikumu pieņemdams, tur rūpi par valdības ministru labo slavu tautas acīs, nāk prātā teiciens – viena kraupaina aita aplaiž visu baru ar kraupi. Iepazīstoties ar savas tautas parunām, bagātināsies mūsu vārdu krājums un attīstīsies tēlainā domāšana.
Ja man ļautu izvēlēties pāris sakāmvārdus, kuri vistrāpīgāk raksturotu jampadraci ap Pūci, tad es ņemtu trīs un ieliktu tos izdomātu teicēju mutēs. Pirmo, prieka asaras slaucīdams, varētu paust Pūces atlaistais un tagad jau Eiroparlamenta siltajā aizkrāsnē kūkojošais bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs.
Nostājies teatrālā Jēzus pozā, acis pret zvaigžņoto Eiropas debesi pacēlis, Nils patētiski varētu teikt: “Lai tas, kurš ir bez grēka, pirmais met man ar akmeni!”
Otro sakāmvārdu izdzirdētu vilcienā. Mobilajā lietotnē uzšķīris ziņu, ka Juris Pūce uzrakstījis iesniegumu un grasās atgriezties Saeimā, jauneklis interneta dzīlēs mudīgi sameklētu attiecīgo parunu un cauri mutes aizsegam skaļi nodeklamētu:
“Būtu tik šķirba, blakts atradīsies!” Attālināti apkārt sēdošie šo atziņu sveiktu ar ovācijām, un gaisā sāktu plīvot degunu uzpurņi.
Un trešo parunu varētu teikt omulīgs miskastes runcis, notupies uz Saeimas nama kāpnēm. No garāmgājējiem saklausījis, ka Saeimas deputātiem nav nekādu iebildumu, ja viņiem blakus, atjaunoto deputāta mandātu braši vicinot, nosēžas Juris Pūce, un parlamentārieši patiesi uzskata – no melos pieķerta ministra iznāks labu labais tautas kalps, runčuks saldi nožāvājās un rezignēti noteica: “Vārna vārnai acī neknābs!” Tad pakasīja aiz auss, nožāvājās vēlreiz un turpināja saldi murrāt: “Nesaprotu, ko tauta uzklupusi tam nelaimes putnam?
Līdz šim nevienu skaļbļāvēju neuztrauca, ka, par provi, Mārtiņš Bondars no “Attīstībai/Par” Saeimā vada Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju, kaut pret pašu kā bijušo Latvijas Krājbankas valdes locekli ir ierosināta tiesvedība par naudas nelietderīgu izlietošanu un finanšu līdzekļu izzagšanu.
Vai kādu cīnītāju par taisno lietu uztrauc fakts, ka šobrīd bankas administrators cenšas atgūt no Budžeta komisijas vadītāja paprāvu summiņu? Un vispār – kurš no mums ir sārts un tīrs kā jaundzimis bērns?
Pašiem grēka maiss uz muguras, bet citam kulīti ierauga!
Uz blakus kāpnēm saritinājies spalvu kamols nikni nošņācās: “Ko tu tur murrā?! Deputāti grasās Pūci ievēlēt pat veselās divās komisijās – Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā, kā arī Publisko izdevumu un revīzijas komisijā! Ko tagad teiksi, prātvēders tāds?”
“Diža slava, mazs tikums,” miskastes runcis atmeta ar ķepu.
Lūk, šādu laika kavēkli piedāvāju garajiem rudens vakariem. Rast prieku tautas gudrībā un līksmoties par to, ka paši esam veseli. Jo kā tautas paruna vēstī – veselība labāka nekā manta.
