“Saprotu, ka maka nav. Man ir šoks, un trīc rokas…” Fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs piedzīvojis pamatīgu adrenalīna devu 35
Fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs sociālo tīklu platformā “Facebook” dalījies ar kādu situāciju, ko piedzīvojis “Depo” un kurā ieguvis bezmaksas adrenalīna devu.
Viņš iesāk ierakstu: “Es tagad taisu pārbūves studijā, un vajadzēja šo to nopirkt. Tuvākais ir Krasta ielas “Depo”. Parasti norēķiniem izmantoju kartes, bet šoreiz paņēmu skaidru naudu. Man nav klasiskā naudas maka. Ir tikai tāds maziņš ar vienu nodalījumu kartēm. Tā kā man iepirkumiem bija skaidra nauda, tajā maciņā nauda nelīda. Izņēmu ārā tiesības, ID un vēl dažu veikalu kartes. Ieliku bardačokā un maciņā atstāju tikai 2 kredītkartes un “Depo” karti, lai nauda ielīstu. Aizvēru mašīnu un devos iepirkties.”
“Ar savu trenēto aci, ieraudzīju divus čaļus netālu no ieejas. Viņi it kā kopā, bet kaut kā ļoti uzmanīgi skatās uz mašīnām – katrs savā pusē. Man tas šķita aizdomīgi. Bet varbūt, tā ir mana paranoja.
Kādu stundu pavadīju veikalā un ar pilniem ratiem devos pie mašīnas. Jau gribēju atvērt bagāžnieku, kad pie manis pieskrēja viens no tiem čaļiem.
Šādai situācijai esmu gatavs. Pagriezos ar muguru pret mašīnu, lai no tās puses neviens nevarētu pieiet. Telefons un maciņš man ir rokā. (Vismaz es tā domāju)
– “Vai jums nevajag palīdzēt visu iekraut?”
– “Paldies, es pats tikšu galā.”, laipnā balsī atbildēju.
Čalis it kā aizgāja. Bet ar aizņemtam rokām es nevarēju visu likt mašīnā. Nācās telefonu un maku likt kabatā. Kamēr visu krāmeju, uzmanīgi skatījos gan sānos, gan uz priekšējām durvīm. Dzirdēju gadījumus, ka, kamēr cilvēks ņemas pie bagāžnieka, zaglis var klusi atvērt šofera durvis un paņemt visu, ko redzēs. Bet šoreiz it kā viss veiksmīgi. It kā…” viņš turpina.
Pēkšņi viņam piezvanījis tētis. Viņš atklāj tālāko notikumu gaitu: “Kamēr runāju, sēžos mašīnā un mēģinu tikt ārā no stāvvietas.
Noliku klausuli un izbraucu uz Krasta ielas. Tad pieskaros pie kabatas un saprotu, ka maka NAV!!!
Vēlreiz paskatījos mašīnā, uz paneļa, uz sēdekļa. Nekur nav! Kabatā arī nav! Man ir šoks un rokas trīc. 100 gadus neko neesmu tā pazaudējis un vienmēr biju pārliecināts, ka esmu superuzmanīgs. Iebraucu kāda pagalmā un uzreiz sāku ātri domāt…Pagāja tikai 3-4 minūtes. Varbūt zaglis vēl nepaspēja tikt līdz bankomātam. Jo esmu tāds lo*s – lai neaizmirstu PIN kodu, uzrakstīju to kartei virsū… Zinu, zinu, ka tā nedrīkst, bet kas izdarīts tas izdarīts.
Pirmais, ko jāizdara, ir ātri jānobloķē kartes. Ieeju “Swedbank” lapā, skrollēju un neredzu ne telefonu, ne karšu bloķēšanu! Esmu dusmīgs. Veselu minūti es zaudēju tajā stulbā mājaslapā! Tad man pieleca, ka es varu ieiet savā kontā un deaktivizēt kartes. Tā arī izdarīju.
Šobrīd ļoti dalītas sajūtas. No vienas puses, priecājos, ka izņēmu ārā pārējās kartes, bet, no otras puses, žēl naudas, kura tur palika. Kādi 150 eiro. Un pats maciņš man ir ļoti tuvs – jau 20 gadus to izmantoju.
Bet es apbrīnoju zagļus. Es biju tik superuzmanīgs, tik sagatavots. Bet varbūt man vienkārši izkrita no kabatas, kamēr krāmēju visu bagāžniekā…
Nolēmu aizbraukt līdz studijai un vēlreiz apskatīt mašīnu, un tad uzzvanīt uz “Depo”, lai viņi kamerās paskatās manu ceļu no kases līdz mašīnai. Tur ir atsaucīgs personāls, un nebija šaubu, ka viņi palīdzēs.
Noparkojos pie studijas, izslēdzu motoru un paskatījos uz grīdas. Jā. Gandrīz zem sēdekļa mierīgi guļ mans maciņš…Izkritis no kabatas brīdī, kad apsēdos… Man laikam ir jāārstējas. Bet vismaz dabūju bezmaksas adrenalīna devu…”
