Šķīdonis uzbrūk! Šogad masas ierobežojumi noteikti uz vairāk nekā 600 valsts ceļu 2
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tik sarkana Latvijas karte (skatiet internetā, palieliniet, meklējiet savu ceļu – www.lvceli/#_ierobezojumi_smagajam_transportam) laikam gan nekad nav redzēta. Pērnajā pavasarī masas ierobežojumi bija noteikti uz nepilniem 200 valsts ceļu. Šogad – 620.
Tātad smagāku kravu pārvietošana daudzviet ir pilnīgi un galīgi aizliegta. Uz nenoteiktu laiku. Vismaz uz pāris nedēļām.
Un sākas jandāliņš. Sava biznesa izmisīgi bīdītāji tomēr brauc.
Viņus lamā, fotografē, sūdz policijā tie, kuri šeit drīkst un grib pārvietoties ar saviem vieglajiem un pusvieglajiem auto, bet pa baļķvedēju “špūrēm” to vairs nespēj.
Smagie izliekas nedzirdam. Vai rāda vidējo pirkstu. Un viss koris kopā bar valsti, valdību, piketē, protestē, pieprasa…
Nejēdzīgs jandāliņš. Jo pašlaik te labot neko nevar. Smagā remontu tehnika šos dubļus var tikai vēl vairāk savandīt. Jāgaida. Mierīgi, situāciju saprotot, savus stratēģiskus risinājumus meklējot un neprasot no kāda neiespējamo.
Prasiet vai neprasiet – mūsu grants ceļu lielākā daļa pārskatāmā nākotnē noasfaltēta netiks. Jo mums šo jauko, uz skaistām, mīļām vietām vedošo un tādēļ ierasti vajadzīgo taku ir ļoti daudz.
Grants ceļu garums, uz iedzīvotāju skaitu dalīts, mums ir ap 20 metri katram. Jeb gandrīz 100 metri uz ģimeni. Bet kilometra kapitālai pārbūvei un asfaltēšanai vajag kādu miljonu eiro.
Tātad no tevis, dusmīgais tēti, šim kārotajam brīnumdarbam vajadzētu nieka 100 tūkstošus. Spēsi? Maksāsi? Jeb gaidi, ka citi līdzpilsoņi sametīs?
Nu nevaram mēs tuvākajā laikā nekādi “samest” tos 10 miljardus, kas vajadzīgi valsts pārziņā esošo balto ceļu pārkrāsošanai un atdubļošanai vien. Bet vēl jau ir divreiz vairāk šādas bagātības, kas atrodas pašvaldību pārziņā. Arī to budžetu taču veido iedzīvotāji paši.
Pārbagāti liels mums šī pirmskara un padomju laika mantojums. Esam pasaules pirmajā desmitniekā. Bez mums no eiropiešiem tur vēl tikai zviedri un igauņi.
Eiropas Savienībā vidēji ir divi, nevis 20 metri šādu ceļu uz iedzīvotāju. Un šo problēmu viņi nesaprot. Jādomā mums pašiem. Un jādara, cik spējam – soli pa solim. Ar trūcīgo budžetu, ar šogad atkal no krīzes līdzekļiem papildus iedalītajiem dažiem miljonu desmitiem.
Prātīgi izsverot prioritātes, plānveidīgi, pakāpeniski jālabo gadu gaitā sabojātie grants ceļu profili, jāpapildina saules un vēja erodētā grants kārta, jātīra grāvji, jo tieši to aizaugšana un aizbiršana ir galvenais briesmoņa šķīdoņa palīgs.
Un darbi jāsāk savlaicīgi. Tieši nokavētais sezonas starts pērn noveda pie nepatīkami liela brāķa procenta ar lētākajiem paņēmieniem remontētajos ceļos.
Šogad budžets apstiprināts agrāk. Un – patiess prieks! – jau martā parādījusies pirmā remontdarbu zīme. Ne jau uz grants, protams. Sākta autoceļa Tukums–Kuldīga (P121) sākumposma (no Tukuma apļa līdz Sātiem) pārbūve – vecā asfalta reciklācija, divas jauna seguma kārtas.
Tāme – nepilni pieci miljoni, lielākā daļa no tiem Eiropas dota. Savu naudu taupām grantij.
