Sveču dienā, 2. februārī, gatavojam sveces. Ticējumi šiem godiem 0
Sveces ir kontrolēts gabaliņš no pirmatnējā ugunskura. Tās aizdedzina, cilvēkam piedzimstot un arī aizejot aizsaulē. Sveces ir ne tikai gaismas, bet arī apgaismības simbols.
Pašā ziemas viducī, 2. februārī, atzīmējam Sveču dienu. Par godu šai dienai februāris nosaukts par Sveču mēnesi. Dienas galvenā paraža, pēc tautas tradīcijām, ir sveču liešana, jo tieši šajā dienā lietās sveces degot visgaišāk. Uzskatīja, ka Sveču dienā daudz jātērē, jādzer daudz alus, jāēd cūkgaļa, jāsmejas un jādzied. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. Sveces jālej smejoties, jo dusmīgam lējējam sveces sprakšķot. Senākos laikos sveces visbiežāk lēja no aitu taukiem vai vaska. Populāra bija mērcēšanas tehnika, kad bomeles jeb daktis mērcēja kausētā vaskā. Lieliem svētkiem sveces lēja resnākas un lika īpašos kroņlukturos, kas bija greznāki. Sveces lietas arī saliekamās koka formās un māla podiņos.
Mūsdienās plaša patēriņa sveces galvenokārt ražo no parafīna, nopērkamas arī bišu vaska sveces un aromātiskās sveces. Populāri kļuvuši arī dažādi sveču pagatavošanas komplekti, atsevišķi iegādājami piederumi un izejvielas (daktis, formas un dažādi vaski, tostarp parafīna, sojas, bišu, rapšu, želejas, modelēšanas vasks un stearīns), lai rosinātu radoši darboties mājas apstākļos, jo vislabākā svece taču ir tā, ko pats esi izlējis.
