Tomātu kaltēšanas noslēpumi 0
Saimnieces nereti sūdzas, ka mēģinājušas kaltēt tomātus, bet iznākušas cietas un sausas šķēlītes, kuras pirms lietošanas vismaz diennakti jāmērcē aukstā ūdenī. Tas tāpēc, ka nav ievēroti vairāki nosacījumi. Kaltēšanai piemērotāki ir iegareni, miltaini, stingri, līdz galam nenogatavojušies dārzeņi. Sulīgus un mīkstus tomātus izžāvēt būs grūti.
Mazos un vidējos tomātus pārgriež uz pusēm, lielos – četrās daļās. Ar karoti izņem sēklas un to kambarus. Sagrieztās pusītes vai ceturtdaļas kārto uz paplātēm un žāvē +45…+55 °C, līdz tomāti kļūst tumši sarkanbrūni un vidū vairs nav jēli. Ja griež šķēlītēs, ir lielāks risks, ka izkaltētās būs krama cietas. Lielos, piemēram, ‘Vērša Sirdi’, ‘Dzelteno Gigantu’ un līdzīgus neiesaka kaltēt. Tāpat nevajadzētu apkaisīt ar sāli, jo tas veicina sulas izdalīšanos. Ja tomātu gabaliņi uz paplātes salikti kā mazas bļodiņas, žāvējot tiem izveidojas maza garoziņa, bet iekšpuse ir mīksta. Tādas sagataves var likt pie zupām pašās vārīšanas beigās vai pamērcēt 20 minūtes siltā ūdenī, un tie atkal ir mīksti. Labi noder gan picām, gan sāļo pīrāgu pildījumam. Jāuzglabā hermētiski slēgtā traukā un jānovieto plauktā, kur netiek klāt saules stari.
Sēklas un biezumus, ko ar karotīti iztīra no tomātiem, liek katlā un vāra, līdz tilpums samazinājies par ceturto daļu. Pilda burkās un ziemā gatavo mērces, pievieno zupām un sautējumiem.
