Atkal ierūcies Buldozers. Vai vecais kikbokseris vakcinējies ar ko stiprāku par “AstraZeneca” vai saspiedis galvu? Egila Līcīša feļetons 35
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sensācija! Sensācija! Šlesers nopietni apsver atgriešanos politikā! – aizgūtnēm sauca ielās ar tikko no tipogrāfijas svaigām laikrakstu pakām izskrējušie avīžzēni.
Vai vecais kikbokseris vakcinējies ar ko stiprāku par “AstraZeneca” vai saspiedis galvu? – neizpratnē par piedāvājumu drebinājās garāmgājēji – vai atkal birs iestudētas nožēlas asaras kā pupas?
Vēlētāji tā bija sapratuši, ka nekad vairs neredzēsies ar puscilvēku, pusraķeti Aināru Šleseru pēc galīgi nesekmīgiem startiem vēlēšanās, kurš palicis atmiņā kā trokšņains vīrs, kurš salaidis visu ripā ar savu gāzi grīdā politiku.
Bet, atvēruši avīzi, lasītāji saprata, ka tas nebūt nav vārgs, bezzobains šļupsts, kas mūs sasniedzis no pazemes, bet spēkpilna, dimdoša balss, buldozera rūciens, kas tā zāģē valdību par pāridarījumiem, ka ausis krīt ciet klausoties.
Kā valdošie nobeiguši tranzītu, kā piegānījuši ostas, kā bloķējuši un grāvuši bijušā satiksmes ministra lielo veikumu – par to visu un vēl vairāk pašreizējie valsts pārvaldītāji dabūja žagarus no Aināra.
Astoņas lappuses – tik garš bij Latvijas posta epopejas apraksts, un arī par pašreiz sarīkoto haosu un nemākulību vadītāji tika pelnīti un bargi noslānīti!
Kādreizējā politiķa mēle kļuva smaga, runājot par nelaimi, kas piemeklējusi kolēģi no oligarhu trio Aivaru Lembergu, kurš apcietināts tiesas zālē. Arī mani briesmīgi drātēja KNAB un prokuratūra, Jurašs un Strīķe, bet aiz astes nenoķēra! – palepojās Buldozers.
Šlesers negribot tikt par spārdītu boksa bumbieri, tāpēc, kad vecie pušumi aizdzijuši un sarētojuši, – sagaidiet atpakaļ jātnieku baltā zirgā!
Jūtot, ka iezīmējas ceļš pretī rītausmai, galvu no jauna pacēla tiltu būvētāji uz Krieviju un Maskavas gultas klājēji, un Putins bunkurā kļuva priecīgs līdz ausu galiem – draugs atgriezies, lai strādātu kopdarbībā!
Sarosījās pēdējo atbalsta bāzi Rīgas domē zaudējušie šofera dēli. Darbaļaudis tecēja rindiņā, pateicībā par savulaik 50 tūkstoš Rīgā radītām darba vietām.
Kristieši vērsa acis augšup, it kā saskatījuši svētas jaunavas nokāpšanu no debesīm. Apmēram divi procenti Latvijas iedzīvotāju gaidīja lielo iespēju atkal nobalsot par politisko spēku Aināra Šlesera vadībā.
Draudzīgais politologu kolektīvs sadalījās naidīgās nometnēs, jo vieni teica, ka Ainārs būšot pilnvērtīgs un pievilcīgs Gobzema projekta dalībnieks, bet otri dedzīgi protestēja un apgalvoja – nekā nebij, atnācējs taisīs pats savu Jauno pirmo partiju. Un atbalstītāji, atcerēdamies “Par labu Latviju” ziedu laiku, jautāja – diez vai līdzgaitnieki Godmanis, Ulmanis arī būs atpakaļ?
Var teikt, cilvēku atsaucība bija necerēti silta. “Delfu” komentāros kā pieklājīgākais jāmin Jāņa rakstītais: “Ceru, esam gudrāki un vairāk neviens par šo darboni nebalsos.”
Bet pulkstenis aiztikšēja knapi stundu, kad avīžpuikas otrreiz devās ielās, dalīdami bulvārlapas, vēstot jauno nacionālas nozīmes notikumu – sensācija! Traks numurs! Andri Šķēli apsūdz krāpšanā digitālās televīzijas lietā! Tā, tā, tā, cilvēki kļuva aizdomīgi un modri.
Ja partneri – kompanjonu velk pie tiesas, apvainojot, ka tam valsts īpašums bijis ņam-ņam, nav jābūt apbalvotam ar Hudīni un Volfa Mesinga gaišredzību, lai pamanītu lielu sakritību ar Aināra atgriešanos enerģiskam kā tam ugunsvēmējam kalnam, kurš apbēra Pompejus un Herkulānu.
Un tad avīžzēni meta apli trešam lāgam, maļot pēdējās ziņas, piedāvājot vēl karstus laikrakstu speciālizlaidumus taisni no spiestuves.
Tas atkal nebija ne par Liepājas ostā ienākušo kuģi ar četrtūkstoš importa organisko mēslu tonnām no Nīderlandes, ne par Islandē pēc astoņtūkstoš gadu klusēšanas modušos vulkānu. Sensācija zaigoja neona lampiņu krāsās – arī pret bijušo ministru Aināru Šleseru izvirza apsūdzības rakstu!
Nu bija skaidrs, ka tas bijis tikai nenopietns anekdots, ka Šlesers atkal spokosies pie horizonta.
Krietnais dievlūdzējs ar zemu kredibilitāti kārtējoreiz piešmaucis publiku. Izziņotais par vecā izrakteņa Šlesera atgriešanos izskanējis tikpat neveikli, kā savulaik Gulbenes pojenes Sudrabas pieteikums par ierašanos politikā ar sekojošo ģībienu uz skatuves. Ups! – tātad šahermaher rosīšanās bija vien tāpēc, lai nekļūtu par Aivara kameras biedru?
