“Akmeņainais” ceļš uz Viļņas koncertzāli Taurus kalnā: kādēļ lietuvieši nojauca Arodbiedrību namu? 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Latvijā ideja par Nacionālās koncertzāles projekta attīstību šķiet atkal iestrēgusi strīdos un kompromisu meklējumos, tikmēr kaimiņos Viļņā tās virzība pagaidām ir daudz mērķtiecīgāka un ir jau skaidra gan vieta, gan projekta aprises, gan arī vismaz iezīmēti finansējuma avoti.
Turklāt iepriekš ticis arī pieņemts lēmums par bijušā Arodbiedrību nama nojaukšanu koncertzāles celšanas vietā Taurus kalnā.
“Kultūrzīmes” noskaidroja, kā Lietuvā sabiedrība uztvēra šo ideju un, pēc kādiem argumentiem vadoties, tomēr notika izšķiršanās; kā norisēja koncertzāles projektu konkurss un, kādu apsvē- rumu vadīta, šajā projektā iesaistās Viļņas pašvaldība.
Rīga un Viļņa: kopīgais un atšķirīgais
Regulāri sekojot līdzi Nacionālās koncertzāles projekta virzībai Rīgā (diskusija “Kurp ved riņķa dancis ap Elizabetes ielu 2”, “KZ”, 8.07.2020.), kā arī līdzīgu ierosmju attīstībai Tallinā un Viļņā (“Akustiskā koncertzāle. Sapņi un piepildījums kaimiņos”, 23.10.2019.), uzdevām provizorisku jautājumu, kas joprojām šķiet aktuāls, – vai igauņiem un lietuviešiem ir vairāk naudas, sabiedriskās vienprātības un izpratnes kultūras jautājumos, bet varbūt – arī politiskās gribas?
Būtiski, ka abās mūsu kaimiņvalstīs jau ļoti ātri – drīz pēc neatkarības atjaunošanas – koncertzāļu jautājumu akcentēja kā nacionālas nozīmes kultūras būvi.
Viļņas koncertzāles būvniecības ideju vēsture un tās jaunais projekts liekas īpaši interesants, jo līdzību ar Rīgu ir daudz: arī Lietuvas galvaspilsētā jauna koncertzāle vajadzīga jau daudzus gadus (par savām mājām to sauks pat divi simfoniskie orķestri).
Vairākus gadu desmitus koncertzāles nepieciešamības ideja uzsvērta gan Lietuvas Kultūras ministrijas plānos, gan Viļņas pilsētas attīstības koncepcijās, gan mūziķu un sabiedrības runās.
Vienojošs faktors ir arī tas, ka gan Viļņā, gan tagad arī Rīgā vieta koncertzālei izraudzīta pilsētas daļā ar jau esošu, savā ziņā arhitektoniski interesantu ēku.
2016. gada vasaras situācija Viļņā ir pat ļoti atpazīstama: toreiz gan pilsētas pašvaldības pārstāvji, gan Seima deputātu kandidāti (2016. gada rudenī notika vēlēšanas) uzsvēra, ka saistībā ar prasību saglabāt kā publisku objektu 51% ēkas kopējās platības jaunās koncertzāles projekts jau ilgu laiku iestrēdzis.
Toreiz tika atzīts, ka šāds piedāvājums iespējamiem investoriem ir finansiāli neizdevīgs, un, piemēram, viena no iespējamām topošās koncertzāles mājvietām, bijusī tā sauktā Arodbiedrību pils, turpina sabrukt.
Objekta sabiedrisko funkciju gadu gaitā bija centusies nodrošināt Viļņas pašvaldība, tā attīstīšana visu laiku bija paredzēta pilsētas vispārējos nākotnes plānos, bija pieņemtas gandrīz neskaitāmas Viļņas pilsētas domes rezolūcijas un meklēti izdevīgākie risinājumi.
Pašvaldības un valsts iniciatīva
Nav mazsvarīgi, ka tieši Viļņas pilsēta bija tā, kas aizsāka virzīt domu, ka akustiskajai mūzikas zālei jākļūst par šā projekta asi, idejai gūstot atbalstu arī kultūras pārstāvju vidū. Salīdzinoši nesen, vienā no 2016. gada rezolūcijām, Viļņas pašvaldība norādīja, ka “ir cerība, ka arī valdība dos savu ieguldījumu šā valstij nozīmīgā projekta finansēšanā”.
Jau 2017. gadā Viļņas pašvaldība šo īpašumu par sešiem miljoniem eiro atpirka no bijušajiem īpašniekiem. Bet 2018. gada sākumā beidzot tika parakstīts memorands starp Lietuvas Kultūras ministriju un Viļņas pilsētas pašvaldību par nacionālās koncertzāles projekta sākšanu un pakāpenisku infrastruktūras izveidi, praktiski tūlīt izsludinot starptautisku arhitektu konkursu.
2019. gada vasarā, konkursam beidzoties, uz Lietuvu bija atsūtīti 260 jaunās nacionālās koncertzāles ideju meti no daudzām pasaules valstīm.
Par labāko risinājumu Viļņas pašvaldības, Lietuvas Arhitektu savienības un Starptautiskās arhitektu savienības žūrija atzina spāņu arhitektu kompānijas “Arquivio Architects” projektu.
Jāpiebilst, ka pirms bijušās Arodbiedrību pils nojaukšanas ir rūpīgi demontēts Algimanta Stoškus (1925–1998) vitrāžu triptihs, ko pēdējos 20 gadus nevarēja apskatīt – tas bija aizsegts ar ģipškartona plāksni, jo daļa ēkas jau sen vairs netika apsildīta. Pašlaik vitrāža tiek uzglabāta Nacionālajā mākslas muzejā.
“Noteicošais faktors – stingra politiskā griba”
Kā Lietuvā sabiedrība uztvēra idejas par Viļņas Arodbiedrību nama nojaukšanu, pēc kādiem argumentiem vadoties tomēr notika šī izšķiršanās? Kā norisēja projektu konkurss?
To “Kultūrzīmes” jautāja Lietuvas Arhitektu savienības prezidentei RUTAI LEITANAITEI, kuras tiešā pārraudzībā notika koncertzāles starptautiskā arhitektu projektu konkursa organizēšana.
– Kāds toreiz bija Arhitektu savienības viedoklis, un vai lēmums nojaukt veco Arodbiedrību namu nāca viegli?
R. Leitanaite: – Neapšaubāmi, bija arī pretēji viedokļi, un te nedomāju tikai profesionāļus – pret ēkas nojaukšanu bija arī daudzi iedzīvotāji. Skanēja daudzas balsis, kas uzskatīja, ka tā būtu jāpārbūvē, lai to varētu lietot nākotnes mērķiem.
Taču pēc rūpīgas ekspertīzes tika konstatēts, ka celtnes konstrukcijas ir tik sliktā stāvoklī, ka tās atjaunot būtu pārāk dārgi.
Otrkārt, celtnes plānojums nebija piemērojams jaunajām funkcijām. Līdz ar to kopējais atzinums pauda, ka atjaunot ēku prasītu nesamērīgi lielus līdzekļus un tas nebūtu lietderīgi.
Vēl jāuzsver, ka, nemaz nerunājot par paredzēto daudzpusīgo jaunās ēkas izmantošanu, pat koncertzāles galvenā zāle bija nepieciešama lielāka nekā esošā.
Turklāt eksistējošajā ēkā nebija iespējams izplānot visus jaunos telpiskos risinājumus, kurus vēlējāmies redzēt. Un visbeidzot – tas gan nebija saistīts ar tehniskām detaļām, bet ideoloģiju – Arodbiedrību namu uzcēla padomju vara, tā nebija nejaušība, ka tas atradās tik redzamā vietā.
Tas bija paredzēts kā skaidrs okupācijas režīma valdīšanas vēstījums: “Mēs esam šeit un šeit arī paliksim.” Savukārt lēmums ēku nojaukt ir saistīts ar mūsu valsts vēstījumu pasaulei: “Atjaunota valsts vēlas jaunu un kvalitatīvu kultūras centru.”
Starp citu, vecā ēka nebija kultūras mantojuma sarakstā. Noteicošs faktors ēkas nojaukšanai bija stingra politiskā griba. Ja nebūtu Lietuvas valdības un arī Viļņas pilsētas varas politiskās gribas, vecās ēkas nojaukšana, iespējams, notiktu pavisam citādi.
– Kā izdevās piesaistīt tik daudzus arhitektus, kuri piedalījās konkursā?
– Manuprāt, ļoti vērtīgs faktors bija Starptautiskās arhitektu savienības (IUA) atbalsts. Gribu īpaši uzsvērt, cik svarīgi ir tik nozīmīga projekta radīšanā piesaistīt starptautiski pazīstamus arhitektus.
Uzskatu, ka tas ir vienīgais iespējamais ceļš. Vēlāk par to sarunājos ar daudziem arhitektiem, ne tikai ar uzvarētājiem: profesionāļi īpašu vērtību pievērš konkursiem, kurus atbalsta IUA, – arhitekti ir teikuši, ka, redzot IU zīmogu uz konkursa materiāliem, tas garantē, ka konkurss būs godīgs, atklāts, būs organizēta profesionāla žūrija un balvu fonds. Lielākā daļa pasaules mēroga arhitektu nemēdz zaudēt savu laiku konkursos, par kuru kvalitāti nav pārliecināti.
Konkursa uzvarētājas, spāņu kompānijas “Arquivo Architects” arhitekts Daniels Freils ir teicis: “Vienīgais ierobežojums šāda mēroga konkursos esam mēs paši.
Esam raduši atbildīgi raudzīties uz visu darba procesu, mērķi, cerībām un vēlmēm, termiņiem, izveidotā modeļa saistību ar pilsētu un tās vidi, tā iekļaušanos ainavā.
Mūsu darbs līdzinās profesionālai basketbola spēlei – tas prasa nemitīgu kvalitāti, daudz prasmju un panākumu. Ceru, ka mūsu līdzšinējie sasniegumi būs laba dāvana Viļņas pilsētai un visai Lietuvai.”
“Pilsēta ir ieinteresēts dalībnieks”
Viļņas pilsēta gādāja par vecās ēkas nojaukšanu, jaunās ēkas projekta izstrādes gaitu, infrastruktūras izveidi un parka labiekārtošanu. Par to “Kultūrzīmēm” pastāstīja Viļņas pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks VITAUTS MITALS:
– Kādā stadijā šobrīd ir koncertzāles projekta virzība?
V. Mitals: – Šobrīd notiek koncertzāles tehniskā projekta līguma izstrāde, un pēc tā noslēgšanas pašam projektam vajadzētu būt izstrādātam divpadsmit mēnešu laikā.
Pēc mūziķu un citu kultūras darbinieku ierosmes, pagājušā gada rudenī papildu agrākajam ēkas plānojumam lūdzām projekta izstrādātājus papildināt koncertzāles ēku ar vēl vienu mēģinājumu zāli.
Ir paredzēts, ka visas trīs zāles darbosies absolūti neatkarīgi viena no otras un pirms lieliem koncertiem būs iespējams mēģināt visās vienlaicīgi, mūziķiem netraucējot citam citu.
– Cik plaši projektā ir iesaistīta Viļņas pilsēta?
– Tieši pašvaldība ir tā, kas pārrauga sarunu procesu ar iesaistītajām pusēm un veic visus sagatavošanas darbus pirms celtniecības. Arī vides sakārtošana ap jaunās koncertzāles ēku lielākoties būs tieši pilsētas budžeta finansējums.
Šim nolūkam gan esam saņēmuši arī Eiropas fondu finansējumu, taču tāpat no pilsētas budžeta tas ir ļoti nozīmīgs ieguldījums (pašlaik tam paredzēti 14 miljoni eiro).
Jāpiebilst, ka jaunceļamās ēkas aizmugurē atrodas sena luterāņu kapsēta, kuras ietveršana topošajā modernajā kopējā ansamblī nenoliedzami ir izaicinājums mūsu pilsētplānotājiem.
– Atgriežoties koncertzāles projekta vēsturē – vai bija viegli izšķirties par atrašanās vietu?
– Doma par jaunas koncertzāles celtniecību tik tiešām ir sena. Pēdējos gados vecajā Arodbiedrību namā bija apmetušies vairāki neatkarīgie mūziķi, taču lielākoties ēka netika izmantota.
Viļņas pilsētas izvietojums ir nedaudz līdzīgs Romai – arī mums apkārt ir septiņi pakalni un likās svarīgi tajos turpināt izvietot nozīmīgas kultūras celtnes: vienā no pakalniem, piemēram, ir visiem lietuviešiem nozīmīgais Ģedimina tornis.
Nebija nekādu šaubu, ka tieši starptautisks arhitektūras konkurss atvedīs uz Viļņu pasaules mēroga talantus un tādējādi mūsu valsts jau tuvā nākotnē varēs lepoties ar tiešām fascinējošu kultūras ēku.
Jaunā koncertzāle piesaistīs apmeklētājus līdz šim klusākajam pilsētas rajonam, un ir pavisam likumsakarīgi, ka pilsēta ir tā, kura ir ieinteresēts dalībnieks gan projekta plānošanā, gan arī tā izstrādē.
Tā ir mūsu atbildība – Viļņas pilsētas kvalitatīvas attīstības nodrošināšana.
– Vecais Arodbiedrību nams bija līdzīga stila ēka kā atjaunotā Lietuvas Nacionālā bibliotēka. Vai arhitekti un iedzīvotāji neprotestēja pret tā nojaukšanu?
– Jā, daži protesti bija gan, bet ne tik daudz. Ēkai nebija īpašas arhitektūras vērtības, arhitekti to sauca par brutālu dominanti kalna galā, tā nebija savienojama ar tādu mūsdienīgas kultūras pilsētas tēlu, kādu mēs Viļņu vēlamies redzēt.
Tikai tad, kad ēku jau bijām nojaukuši, beidzot varēja ieraudzīt, cik skaists izskatās kalns! Arhitektu konkursā uzvarējušais projekts pilsētvidē patiešām iederēsies daudz labāk un organiskāk nekā bijušais Arodbiedrību nams.
Ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka vecās ēkas tehniskie risinājumi un tās apjoms nekādi nebija savienojami ne ar izcilas kvalitātes akustisko koncertzāli, ne ar mūsdienīgu multifunkcionālu kultūras telpu, kāda Lietuvas galvaspilsētai ir nepieciešama.
Tā nebija sarežģīta izšķiršanās. Sarežģīti un patiesībā praktiski neiespējami būtu ievietot mūsdienu tehniskos risinājumus vecajā, savu laiku nokalpojušajā padomju laika būvē.
UZZIŅA
Viļņas koncertzāles plānotās izmaksas
• Plānojot pa posmiem, valsts investīciju programmā no 2019. līdz 2021. gadam paredzētais Viļņas koncertzāles projektēšanas pakalpojumu un celtniecības kopējais budžets ir 52 miljoni eiro.
• Vispārējai Taurus kalna un tuvākās apkārtnes infrastruktūras sakārtošanai paredzēti vēl 14 miljoni eiro (no ES fondiem).
• Līdzšinējais Viļņas pašvaldības ieguldījums jau mērojams gandrīz astoņu miljonu eiro apmērā – vecā Arodbiedrību nama atpirkšana, tā demontāža un jau aizsāktie jaunās ēkas infrastruktūras izveides un vides pielāgošanas darbi
