Meistarstiķī – sajūtu ainas 0
“Man patīk būt mežā – sēžu viena, spēlējos un pētu. Tas ir brīnišķīgs brīdis, lai vienkārši būtu. Vispār jebkura būšana ārā ārpus pilsētas ir svētīga lieta. Pētu katru lapu, ziedu un ogas. Augu un koku lapas katra ir unikāla un perfekti skaista. Pirms zīmēju kādu dzīvnieku, tā dabu izpētu un uzzinu, cik daudz vien varu, līdz man izveidojas priekšstats. Piemēram, lācis našķējas ar ogām un rušinās pa mētrām, tā laiski vadot savas dienas. Tāda bija mana pirmā asociācija, zīmējot Melleņu lāci. Man patīk šīs mazās sajūtu ainiņas ietilpināt zīmējumā. Lūsis ir mans pagājušās vasaras tēls. To radīju kā miera un vien-būšanas simbolu, pirms devos piedalīties lielā pasākumā. Darbs “Sniega karaliene” ir labsajūtā esošas lapsas atveidojums rudenī, kur tai apkārt ir no aukstuma piepūtušies septiņi zvirbuļi, krāšņi apsaluši meža zemeņu stādi, kaili bērzi un citas Latvijas rudenim zīmīgas skaistas sajūtas, – tā es tveru to, kas ir apkārt konkrētajā brīdī, un atainoju uz papīra.
Bija brīdis, kad sāku vairāk interesēties par Visumu un izmantot to savos darbos. Visums jeb kosmoss ir tāds kā pagrieziens, kad atkal ieraudzīju apkārtējo citādi, kad atskārtu, cik niecīgi mēs, cilvēki, esam, kaut kas tik mazs un apbrīnojams. Kad to aptver, tad liekas muļķīgi vispār bēdāt, dusmot par kaut ko, atliek vien darīt, izzināt, mācīties un novērtēt. Nav jāšaujas uz visām pusēm, bet godīgi jāuzdod sev jautājums – kas man rada prieku? Un tas, ka apzinies to savu lietu, nenozīmē, ka būs viegli, par to nav runas,” spriež Kitija.
