11. novembrī Polija nosvin Neatkarības dienu 0
“Polijā Neatkarības dienu cilvēki svin pēc saviem ieskatiem kā brīvdienu, bet medijos tiek apspriests mūžsenais jautājums – vai svarīgāka ir valsts iekārta vai etnoss,” teic Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis.
Līdz 1918. gada novembrim Polijā, kura jau iepriekš bija sadalīta starp Krieviju, Austroungāriju un Vāciju, bija izveidojušies dažādi varas centri. Pirmā pasaules kara laikā Polijas daļu, kas savulaik bija Krievijas ietekmē, okupēja Vācija, un tajā tika izveidota ģenerālguberņa. “Vienlaikus ar vācu iestādēm funkcionēja arī poļu lokālās varas iestādes. Darbojās Reģentu padome, kuras mērķis bija atjaunot šajā teritorijā Polijas karalisti,” stāsta vēstnieks. Tikmēr Polijas daļā, kas atradās Austroungārijas teritorijā, darbojās Likvidācijas komisija, kuras mērķis bija likvidēt šā valdījuma paliekas, un šeit bija vēl plašāka Polijas autonomija. “Tur darbojās ne tikai poļu skolas, bet arī augstskolas un policija,” skaidro vēstnieks. Vēl viens varas centrs atradās Ļubļinā, ko bija izveidojusi Polijas sociālistiskā partija. Parīzē darbojās Polijas nacionālā komiteja Romāna Dmovska vadībā, kas bija atzīta par Polijas oficiālo pārstāvniecību no sabiedroto valstīm – Francijas, Lielbritānijas un ASV. Vēstnieks teic, ka situācija bijusi sarežģīta un Polijā varējis izcelties pilsoņu karš. “Vienīgais cilvēks, kas bija spējīgs sakārtot šo situāciju un apvienot sadalītās Polijas daļas miermīlīgā veidā un vienotā varas centrā, bija Jozefs Pilsudskis,” norāda vēstnieks. Polijas apvienotāju 10. novembrī atbrīvoja no cietuma Magdeburgā, kur viņu bija ieslodzījušas vācu varas iestādes, un 11. novembrī viņš atgriezās Varšavā, kur viņa rokās varu nodeva Reģentu padome, Tautas valdība Ļubļinā, gan arī Likvidācijas komisija no Galīcijas. Pilsudskim bija jāiegūst vēl arī R. Dmovska vadītās Nacionālās komitejas atbalsts, taču starp abiem kungiem valdīja personiska nepatika, jo viņi jaunībā bija iemīlējušies vienā sievietē. Jāpiebilst, ka abu kungu starpā arī valdījušas politiskās nesaskaņas, jo R. Dmovskis bijis labējo ideju piekritējs, bet J. Pilsudskis bijis kreisi orientēts. Tomēr R. Dmovskis pauda atbalstu Polijas Otrajai Republikai. Tika izveidota valdība, kurā bija pārstāvēti visi būtiskākie politiskie spēki, un to atzina arī Nacionālā komiteja.
Vēstnieks uzsver, ka Pilsudska ideja bijusi izveidot neatkarīgu valstu konfederāciju no Somijas līdz pat Ukrainai un Moldovai, kas varētu efektīvi pretdarboties Krievijai vai Vācijai. Polijas armija sniegusi atbalstu Igaunijas brīvības cīnītājiem, latviešiem Latgalē un arī gruzīniem Gruzijā, cīnoties pret Padomju Krievijas armiju.
J. M. Novakovskis šos svētkus raksturo kā svētu simbolu cīņai par Polijas neatkarību. “Sociālisma laikos 11. novembris bija aizliegti svētki, taču poļi tos pieminēja. Tolaik Krakovā visi gāja šajā datumā nolikt ziedus pie maršala Pilsudska kapa. Kad biju students, gājām uz Vāveli, lai noliktu ziedus. Cilvēku bija tik daudz, ka man notrūka visas mēteļa pogas,” atceras vēstnieks.
Kaut mūsdienās šos svētkus poļi vairāk atzīmē kā vienkāršu brīvdienu, vakar notika arī vairākas parādes – Varšavā tādas bija četras, sākot ar oficiālo, kurai patrons bija prezidents, un beidzot ar politiski radikālo pušu – labējo un kreiso spēku – parādi. Medijos šajās dienās noritēja plašas politiskās diskusijas, kurās tika apspriesti temati par Pilsudska izveidoto Otro Polijas Republiku. “Tiek diskutēts, kura val-stiskā koncepcija bija labāka – Pilsudska ideja par to, ka svarīgāka ir valsts, vai arī Dmovska ideja, ka svarīgāks ir etnoss. Polijā jo- projām pastāv šis dalījums – labējos un kreisajos, un tas sakņojas Dmovska vai Pilsudska idejās.”
Vēstnieks stāsta, ka viņa draugi 11. novembri atzīmē saviesīgā patērzēšanā. “Tikšanās laikā tiek pasniegtas svinīgas vakariņas, cilvēki atceras senas tradīcijas un dzied dziesmas. Sanākušie stāsta stāstus no Pilsudska dzīves. Šādi svētkus svin inteliģence, bet daudzi poļi svētkus izmanto kā brīvdienu,” uzsver J. M. Novakovskis.
