Pirms 400 gadiem, 1616. gada 30. jūnijā, notika Latvijas teritorijā pirmā dokumentāli aprakstītā zemestrīce. Pazemes grūdieni un kustības bija jūtamas līnijā Birži–Bauska–Dobele. Rakstiskās liecības par notikušo atstājis Valles muižas mācītājs, literāts un valodnieks Georgs Mancelis, kurš tobrīd atradies Pienavā. Tur “lopi uz lauka līdz ar ļaudīm, kā arī mājas tapa stipri satricinātas un no zemes iekšienes nodunēja it kā pērkons”. Mancelis, balstoties tā laika zinātniskajās atziņās, prātoja, ka zemes sakustēšanos radot zemes dzīļu iztvaikojumi jeb “pneuma”, kas uzkrājoties spiežas uz āru un uzsprāgstot. Tas notiekot apgabalos, kur ieži ir poraini, bagāti ar alām un “pneumas” vairāk. Kā mācītājs viņš gan pieminēja, ka zemestrīce ir “velna uzsūtīta”. Pēc mūsdienu aplēsēm, Pienavas zemestrīces spēks varēja būt 5 – 6 balles pēc Eiropas makro seismiskās skalas. Latvija atzīta par seismiski mazaktīvu zonu, tomēr speciālisti norāda, ka gluži pasargāti neesam. Teorētiski simt gadu laikā var sagaidīt pat vairākus gadījumus, kad pazemes grūdieni sasniedz septiņas balles.