Heinrihs Heine (1797 – 1856).

Pirms 220 gadiem audumu tirgotāja ģimenē Diseldorfā piedzima viens no ievērojamākajiem 19. gadsimta vācu dzejniekiem, arī literatūrkritiķis un žurnālists Heinrihs Heine. Heines vecāki bija ebreji, un savu vārdu viņš pieņēma 1825. gadā, pāriedams luterānismā. Viņa izcelsmes dēļ nacistu pārvaldītajā Vācijā zem Heines slavenā dzejoļa “Loreleja” mācību grāmatās rakstīja, ka tā autors esot “nezināms”. Lai arī Hitlera laikā Heini uzskatīja par “deģenerātu” un viņa grāmatas dedzināja, tomēr pat nacisti nevarēja ignorēt darbu, kas ir vācu lirikas klasika. Viņa dzejas vārdus izmantojuši daudzi mūzikas dižgari, tostarp Roberts Šūmanis, Francis Šūberts, Fēlikss Mendelszons, Johaness Brāmss un citi. Dzejā Heine pārsvarā bija romantisks, taču savā publicistikā ass, brīvdomīgs un kareivīgs, kamdēļ regulāri nonāca konfliktā ar varu un vairāk nekā divdesmit gadus bija spiests pavadīt trimdā Francijā. Heini uzskata par 19. gadsimtā ārzemēs atpazīstamāko vācu dzejnieku. Viņš tika daudz tulkots, un viņa daiļradē rodamais dumpīgums ietekmēja arī jaunlatviešu kustību – gan tās, gan vēlākā perioda literātus Ausekli, Matīsu Kaudzīti, Eduardu Veidenbaumu, Andreju Pumpuru, Frici Brīvzemnieku, Aspaziju. Juris Alunāns iztulkoja “Loreleju” (“Lauru”), lai pierādītu, ka latviešu valoda nav nekāda “bauru” valoda un ir pietiekami bagāta arī tāda līmeņa dzejai.