Karolīnes Eihleres estētiskā protēze

Pirms 180 gadiem, 1836. gada 24. novembrī, vācu ortopēde Karolīne Eihlere Prūsijā patentēja rokas protēzi, kas bija pirmā funkcionējošā un reizē estētiskām normām atbilstoša rokas protēze pasaulē. Ar atsperu un pavedienu sistēmas palīdzību pirksti locījās un ļāva satvert priekšmetus. Protēzi kustināja rokas apakšdelma muskulatūra. Īpašnieks varēja ar to rakstīt, šūt un pacelt līdz 9 kg smagumu. Eihleres izgudrojums tika atzīts par labu, tomēr tas bija pārāk dārgs, lai gūtu plašu izplatību. Eihlere bija izmantojusi par piemēru pārdesmit gadu pirms tam Berlīnes zobārsta Petera Balifa radīto mehānisko plaukstu, kas gan spēja atvērties, taču pirkstus satvērienā sakļaut varēja vien ar otras rokas palīdzību. Turklāt plauksta bija metāliska un līdz ar to laikabiedri to noraidīja kā neestētisku un nefunkcionālu. Jāpiebilst, ka Balifs savukārt ietekmējās no Johana Volgfanga Gētes 1773. gada dzejojuma “Gecs fon Berlihingens”, kurā vēstīts par leģendāro 16. gadsimta Dienvidvācijas bruņinieku, sauktu par Dzelzs roku, jo kaujā zaudēto labo roku viņš nomainījis ar dzelzs protēzi.