Agrārā reforma Latgalē

Pirms 110 gadiem, 1906. gada 22. novembrī, pēc Krievijas impērijas Ministru padomes priekšsēdētāja Pjotra Stolipina ieteikuma, cars Nikolajs II izdeva papildinājumu pastāvošajam agrārlikumam – noteikumus par zemnieku iziešanu no sādžas, sādžas zemju dalīšanu un pāriešanu viensētās. Tas bija mēģinājums sagraut Krievijā pastāvošo arhaisko kārtību, kad zeme pieder kopienai; radīt jaunu, turīgo zemnieku šķiru. Zemnieks drīkstēja iziet no sādžas kopienas un iegūt privātīpašumā zemes gabalu. Sāka veidoties slānis, kuru lielinieki vēlāk saukāja par “kulakiem”. Šī reforma neskāra Baltijas guberņas, kur viensētu sistēma pastāvēja vēsturiski, taču tā attiecās uz Latgali kā Vitebskas guberņas sastāvdaļu. Latgalieši tagad tāpat kā jau agrāk saimnieki Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē varēja ņemt banku kredītus, pirkt zemi, pamest sādžas un iekopt viensētas. Latgale tuvinājās pārējiem Latvijas novadiem. Taču Stolipina reforma tika nobremzēta pēc iniciatora nāves atentātā 1911. gadā. Pastāv viedoklis, ka veiksmīgas agrārās reformas gadījumā 1917. gada lielinieku apvērsuma nebūtu.