Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. augusts, 2012
Drukāt

23. augusts un sabiedrības saliedēšana

Foto-LETAFoto-LETA

«Izlīgums» un saliedēšana nav panākama bez totalitāro varu noziegumu nosodījuma

 

Pirms četriem gadiem Eiropas Parlaments pieņēma deklarāciju ar aicinājumu pasludināt 23. augustu par staļinisma un nacisma noziegumu upuru piemiņas dienu. Pērn Eiroparlamenta toreizējais priekšsēdētājs Ježijs Buzeks 23. augusta sakarā izteicās, ka pagātnes atcerei ir jākalpo par pamudinājumu konkrētai šodienas politikai. Piebilstot, ka pasaulē nav izzudusi totalitāriem režīmiem radniecīga prakse, arī Baltkrievijā un Sīrijā, un ka “tādas valstis kā Ukraina un Krievija attālinās no demokrātijas”, bet arābu pavasara nākotne ir tīta neziņā. Šodien varētu sacīt tieši to pašu. Bet viņš arī runāja par “pienākumu atcerēties” un valstu samierināšanos uz kopējo demokrātisko vērtību pamata, kāda ir notikusi, piemēram, starp Vāciju un Franciju vai starp Poliju un Vāciju.

Tas, ka bijušais poļu disidents pievērsās samierināšanās tēmai Molotova–Ribentropa pakta gadadienā, varētu noderēt par paraugu Latvijas politiķiem, kuri ir iesaistījušies “izlīguma” un sabiedrības saliedēšanas pasākumos.

 

Kas attiecas uz “izlīgumu”, ko Rīgas pils gribēja sākt ar atgriešanos īstajā “vēstures punktā”, tad 23. augusts ir pats īstākais. Katrā ziņā ne jau 16. marts vai 9. maijs. Latvija Otrajā pasaules karā nepiedalījās, bet tā bija uz Eiropas kartes, kuru pārdalīja līgumslēdzēju pušu – PSRS un nacistiskās Vācijas – novilktā līnija. Un 1940. gada vasarā Latviju no šīs kartes izdzēsa.

 

Kas attiecas uz saliedēšanu, tad tā nav panākama bez totalitāro varu noziegumu nosodījuma. Kas it kā būtu skaidrs priekšnoteikums ikvienam normāli domājošam cilvēkam, jo skar tiklab Hitlera Vācijas īstenoto holokaustu, čigānu iznīcināšanu un visu Trešā reiha noziedzīgo mašinēriju, kā arī PSRS iedibināto terora režīmu, kas sāka Baltijas valstu “attīrīšanu”, daudzu šo valstu pilsoņu nošaušanu bez tiesas sprieduma jau 1940. gada jūlijā, un turpināja pēc Otrā pasaules kara. (Pēc LPSR avotiem, no 1945. līdz 1953. gadam Latvijā vien tikuši represēti apmēram 120 tūkstoši cilvēku.) Un, lai cik atšķirīgi arī būtu politiskie uzskati, demokrātiskā sabiedrībā visumā nevajadzētu būt īpašām domstarpībām, runājot, piemēram, par masu deportācijām vai Litenes traģēdiju.

Latvijā, vērtējot staļiniskā režīma noziegumus pret cilvēci, domstarpības uzpeld pastāvīgi. Turklāt nevis atsevišķu indivīdu prātojumu, bet vienas preses daļas arvien izplatītas propagandas līmenī. Tas savukārt liek uzdot jautājumu, ciktāl Latvijas saliedēšanas centieni spēj aptvert tos sabiedrības slāņus, pie kuru atšķelšanas tiek krietni piestrādāts tieši vēstures laukā. Būtu arī diezgan nenopietni cerēt, ka pilsoņu absolūtā vairākuma viedoklis ir kaut kādā veidā saliedējams ar, teiksim, Giļmana viedokli vai to viedokli, ar kādu nupat nācis klajā organizācijas “Krievu sabiedrība Latvijā” aktīvists Ržavins. Taču tas būtu ielāgojams, jo tam vajadzētu atbrīvot mūsu politiķus no liekām ilūzijām. Vai varbūt no pieņēmuma, ka pastāv kāds saliedēšanai noderīgs vidējais aritmētiskais lielums starp 18. novembra Latviju un Latviju kā impērijas sastāvdaļu. Respektīvi, pasaules skatījumu, saskaņā ar kuru Latvijas brīvības cīņu dalībnieki ir “separātisti”, bet visi tie, kas pēc Otrā pasaules kara izrādīja pretestību Staļina varai, skaitās “nedasisti nacisti”. Tādas politiskās aritmētikas rezultāts būs nulle. Sabiedrības saliedēšanas pamats ir tas pats, uz kura Latvijas valsts tika izveidota un kopā ar pārējām Baltijas valstīm 1991. gadā atguva neatkarību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+