Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. februāris, 2012
Drukāt

Āboli no Kurzemes

aabolsaime_037_vs

Arvien biežāk lielveikalos un tirgos izvēlamies Latvijā augušus ābolus. Par to, lai netrūktu vietējo, gādā arī kurzemnieki Sandra un Imants Medņi, kuri Saldus novada Jaunlutriņu pagasta z/s “Lapenieki” izveidojuši trīs hektārus plašu komercdārzu.

 

Sākums

Medņi saimnieko kopā ar dēliem Māri un Modri, bet meita Randa, kura studē Rīgā, ģimenei pievienojas nedēļas nogalē. Viņi ir tā dēvētie Breša zemnieki. Astoņdesmit otrajā gadā no Jaunlutriņu centra pārcēlās uz Sandras vecvecāku mājām, kas bija palikušas tukšas, un sāka rosīties 45 hektāros zemes. Vispirms pievērsušies piena lopkopībai un graudkopībai, kūtī bija arī aitas, cūkas, truši un vistas. Lai veiksmīgāk attīstītos, pašu un kaimiņu pagastos iegādājušies un nomājuši zemi (to dara joprojām). Tagad apsaimniekojamā platība ir ap 200 hektāru, kuros sēj kviešus, miežus un rapsi. Labība un rapsis esot galvenais saimniecības peļņas avots. No piena lopkopības atteikušies, kad samaksa bijusi tik zema, ka turēt slaucamas govis šķitis neizdevīgi, un arī kūts, iestājoties Eiropas Savienībā, vairs neatbilda prasībām. Tas rosinājis pievērsties augļkopībai, kurai Kurzemē ir senas tradīcijas. Jaunlutriņu pagastā jau bijis labs piemērs – Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Kurzemes dārzi” izpilddirektores un Latvijas Augļkopju asociācijas valdes locekles Ligitas Rezgales izveidotais pundurābelīšu komercdārzs z/s “Mucenieki”. 2001. gadā Medņi savā zemē iestādīja pirmās pundurābelītes, pēc kāda laika – vēl tūkstoti. Tagad dažādu šķirņu pundurābelītes un puspundurābelītes aizņem trīs hekt­ārus, tās sastādītas 40 rindās pa sešdesmit četrām katrā – tik taisni kā kareivji ierindā. Augļkociņus iegādājušies z/s “Mucenieki”, kas nodarbojas ar stādu audzēšanu un piedāvā reģionam piemērotākās ābeļu šķirnes.

 

Izvēle
aabolpuika_025_VS

Medņi komercdārzu izveidojuši gan emocionālu, gan pragmatisku apsvērumu dēļ. Tā esot iespēja ziemas mēnešos gūt ienākumus, pārdodot ābolus, un ir arī ko darīt ziemā. Kad lauku darbi pieklusuši, glabātuvē pārlasot ābolus, tos fasējot pārdošanai, žāvējot savām vajadzībām. Savukārt emocionālu baudījumu gūstot, kad pavasarī ābeles ir ziedu pilnas, bet rudenī zaros sārtojas āboli.

Savā komercdārzā sastādījuši lielākoties ziemas ābeļu šķirnes – ‘Antej’, ‘Auksis’, ‘Rubin’ un ‘Belorusskoje Maļinovoje’, kā arī rudens šķirnes – ‘Kovaļenkov­skoje’ un ‘Orļik’ .

– Izvēlējāmies ābeļu šķirnes, kuru augļi ēdami pēc jaunā gada, jo tad ir vislielākais pieprasījums. Rudenī ābolus ir grūti pārdot, jo katram, kam dārzā kaut vai pāris augļu koku, ir lielāka vai mazāka raža, – spriež Imants Mednis. – Uzteicama šķirne man šķiet ‘Antej’, jo āboli ir saldskābi un sulīgi, turklāt skaisti sarkani. Tam, izrādās, ir liela nozīme, ābolus piedāvājot tirgum, jo pircēji nelabprāt izvēlas zaļas krāsas ābolus, kaut garšas ziņā tie neatpaliek no sārt­vaidžiem. Zaļie viņiem šķietot skābi, jo asociējas ar nenogatavojušos augli.

Par ziemas ābeļu šķirni ‘Antej’ Imants vēl saka – ābelītēm esot skaista forma, vainags pats veidojoties, tāpēc kociņus viegli kopt. Šī šķirne esot arī ražīga – āboli pat bez lielas retināšanas izaugot tādā daudzumā, ka spēj tik lasīt.

Imants uzteic arī citas šķirnes: ‘Auksis’, ‘Rubin’ un ‘Belorusskoje Maļinovoje’, toties ‘Kovaļenkov­skoje’ jaunajā dārzā vairs neesot stādījuši, nolēmuši ābelītes pārpotēt.

– Kādā izdevumā lasīju – ja, iekopjot komercdārzu, gribat kļūt bagāti, stādiet ‘Kovaļenkovskoje’. Raža ir laba, šķirnes noturība pret slimībām arī, tikai līdz septembra beigām āboli jānotirgo, jo vēlāk tie kļūst mīksti – kā švamme. Tāpēc daudzi mūsu kooperatīva “Kurzemes dārzi” biedri atteicās no šīs šķirnes, Ligita Rezgale pat pārpotēja ‘Kovaļenkovskoje’.

 

Raža

aabolsaime_019_VSNākamajā gadā pēc ābelīšu iestādīšanas varējuši priecāties par pirmajiem trim āboliem, bet piektajā gadā pēc komercdārza izveidošanas sagaidījuši pirmo lielo ražu. Tā Medņus esot pārsteigusi nesagatavotus – pietrūka kastu, kur likt ābolus, arī pagraba uzglabāšanai neesot bijis. Tagad netrūkst ne konteineru, ne arī jāsatraucas par turēšanu, jo kādreizējās kūts viens gals pārveidots par saldētavu. Tā ir sertificēta, ierīkota atbilstoši prasībām. Grīda betonēta, sienas siltinātas, apšūtas ar metāla loksnēm, lai nevarētu iekļūt peles. Pluss regulāra dezinfekcija, lai neveidotos pelējuma sēnīte.

Ne vienmēr visu ābolu ražu izdodoties realizēt. “Lapenieku” saimnieks atceras, ka 2008. gads bijis ārkārtīgi dāsns ar āboliem, taču slikti veicies ar pārdošanu, jo cilvēkiem, sākoties krīzei, bija ļoti zema pirktspēja. Tad lielie prieki sanāca mežazvēriem, jo vairākas kravas ābolu izbarojuši tiem.

– Nezin kāpēc daudzos komercdārzos, kuros ir pundurābeles un puspundurābeles, pērn bija skopa raža. Mēs novācām tikai sešas tonnas ābolu. Ja nebūtu kooperatīva “Kurzemes dārzi” biedri, nevarētu sadarboties ar lielveikaliem, jo vieni paši nespētu nodrošināt to ābolu daudzumu, ko pieprasa “Maxima”, “Rimi” un citi. Kooperatīvā esam kādas desmit zemnieku saimniecības, kam ir komercdārzi.

“Lapenieku” saimniecei San­drai Mednei esot uzticēts noteikt, kad kuras šķirnes āboli jānovāc.

– Ar to, ka augļiem uzmet aci, vien nepietiek. Es izmantoju ābolu gatavības noteikšanas testu ar lugola šķīdumu. No vairākām ābelēm noplūcu augļus, tos pārgriežu uz pusēm un uzziežu šo jodu saturošo preparātu. Skatos, kāds veidojas zīmējums, un to salīdzinu ar tabulā redzamo. Ja ābolus novāc par ātru, tie nav garšīgi, bet, ja nedēļu vai divas nokavē īsto brīdi, ļoti ātri sāk bojāties, kaut arī glabāšanai nodrošināti nepieciešamie +3 °C. Mums šāda rūgta pieredze bija ar šķirnēm ‘Saltanat’ un ‘Kovaļenkovskoje’.

Ābolus vācot speciāli šim nolūkam ražotā vieglā metāla somā ar sintētiska auduma izklājumu un porolona polsterējumu. Vizuāli līdzinoties ķengursomai, esot ērti uzliekama uz pleciem, tāpēc var brīvi rīkoties ar abām rokām. Medņi šīs ķengursomas iegādājušies Polijas brauciena laikā kādā dārzkopības veikalā, bet tās varot nopirkt arī internetveikalos. Kalpojot labi, esot izturējušas jau trīs gadus.

– Daudzi komercdārzu īpašnieki izmanto ķengursomas, jo tad ābolus ir gan vieglāk vākt, gan ērti pārvietot uz konteineriem. Jāatver tikai somas apakša un augļi lēnām ieslīd konteinerā.

 

Kaitēkļi un slimības

Par ābeļu miglošanu un minerālmēslu izvēli esot atbildīgs Medņu vecākais dēls Māris, kas Lauksaimniecības universitātē apguva agronoma specialitāti. 
aabolsaime_057_VS

– Apkarojam izplatītākās slimības – kraupi, augļu koku vēzi, arī kaitēkļus – laputis, tinējus un citus. Tie uzrodas katru gadu, tāpēc jācīnās vien ir, jo tārpainus un kraupainus ābolus neviens nepirks.

Lai noteiktu, kad pavasarī visefektīvāk būtu miglot ābeles, Medņi ņem vērā arī mērījumu programmas RIMpro aprēķinus, kas balstās uz zemnieku saimniecības “Mucenieki” augļudārzā novietotās meteostacijas reģistrētajiem datiem (piemēram, gaisa temperatūras, relatīvo mitrumu un nokrišņu daudzumu). Ik pēc pieciem gadiem veicot augsnes analīzes (zemes paraugu vedot uz Augu aizsardzības dienestu), lai izvēlētos piemērotākos minerālmēslus.

Pērn ābeļdārzu esot apsēdušas peles, kurām zem biezās sniega segas bijuši ideāli apstākļi, jo putni, lapsas un kaķi nevarēja tikt klāt. Peles nograuzušas ābelēm mizu no visām pusēm 15 – 10 centimetru joslā, tāpēc vismaz 200 kociņi aizgājuši bojā. Kad sniega kārta nav tik bieza, grauzējus izķer plēsējputni pūces, bet kaitēkļus – mazie dziedātājputni. Tāpēc ābeļdārza tuvumā ir salikti putnu būri.

Lai ābolu ražas būtu arvien bagātīgākas, bet augļi – garšīgāki, vajadzīgs daudz zināšanu. Tāpēc Medņi piedalās Augļkopju asociācijas organizētajos semināros, kas notiek turpat Jaunlutriņos, Dobelē vai citviet Latvijā, kā arī dodas pēc pieredzes pie augļkopjiem Polijā, Itālijā un Vācijā.

– Ja rēķina, cik lieli ir ieņēmumi no hektāra, ābeļdārzs ir ienesīgāks nekā graudaugu audzēšana. Taču tajā jāiegulda daudz lielāks, precīzāks un smalkāks darbs, nekā to prasa sējumu apkopšana. Lai nokultu 20 hektārus kviešu, cik tur tā darba – viens, divi – un gatavs! Lai nolasītu trīs hektārus ābolu ar rokām, ir ko turēt, – spriež Māris Mednis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+