Latvijā
Politika

Āboltiņas ambīcijas ārlietu ministra rokās 16


Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar Solvitu Āboltiņu esot apspriedis viņas iespējamo atgriešanos ārlietu dienestā, bet par konkrētiem amatiem komentāru nav.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar Solvitu Āboltiņu esot apspriedis viņas iespējamo atgriešanos ārlietu dienestā, bet par konkrētiem amatiem komentāru nav.
Foto – Ieva Lūka/LETA

“Tiklīdz kā mani pakalpojumi būs nepieciešami diplomātiskajam dienestam,” – šādu termiņu savai aiziešanai no aktīvās politikas nospraudusi “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Solvita Ābol­tiņa. Taču noprotams, ka politiķe plāno savu karjeras virzienu mainīt vēl šā Saeimas sasaukuma laikā, tādēļ sarunā ar žurnālistiem neizslēdza iespēju nolikt deputātes mandātu.

Tas būtu prātīgi, jo pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām iespējams mainīsies Ārlietu ministrijas (ĀM) vadība. Ja ārlietas nokļūs citas partijas kontrolē, tad ļoti var gadīties, ka pēc Āboltiņas pakalpojumiem diplomātiskajā dienestā vairs nebūs vajadzības. Savulaik šādu vilšanos piedzīvoja Ģirts Valdis Kristovskis un Sandra Kalniete, kas arī vēlējās politiķa ikdienu nomainīt pret darbu diplomātiskajā dienestā, bet tobrīd ĀM bija Tautas partijas rokās un viņi saņēma kurvīti.

Diplomātiskā un konsulārā dienesta likums nosaka vien to, ka ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus pēc ārlietu ministra ierosinājuma un Saeimas Ārlietu komisijas kopēja saskaņota priekšlikuma amatā ieceļ un atlaiž Valsts prezidents. Vēstnieka iecelšanas procesu regulē arī 1961. gada Vīnes Konvencija par diplomātiskajiem sakariem, kas nosaka vēstnieka kandidatūras saskaņošanu ar uzņemošo valsti. Paralēli oficiālajai procedūrai notiek arī neoficiālas konsultācijas ar zemi, kurp vēstnieku paredzēts sūtīt. Kā noprotams no vairāku ar ārlietām saistītu avotu stāstītā – izšķirīga loma vēstnieka izvēlē ir tieši ārlietu ministra viedoklim.

Diplomātiskie rangi un izņēmumi

Likumā noteikti šādi diplomātiskie rangi: atašejs – trešais sekretārs – otrais sekretārs – pirmais sekretārs – padomnieks – vecākais padomnieks – vēstnieks. Un noteikts, ka diplomāta amats nedrīkst atšķirties no viņa diplomātiskā ranga vairāk nekā par vienu pakāpi. Tātad karjeras diplomātam, lai kļūtu par vēstnieku, jābūt vismaz vecākā padomnieka diplomātiskajam rangam. Nākamo rangu diplomātam var piešķirt pēc triju gadu dienesta iepriekšējā rangā. Pēc Āboltiņas pašas teiktā, savulaik pametot darbu ĀM, viņa nokārtojusi pārbaudījumus padomnieka ranga saņemšanai. Jāņem vērā, ka par nozīmīgiem sasniegumiem dienestā nākamo diplomātisko rangu var piešķirt arī pirms trīs gadu termiņa. Turklāt izņēmuma gadījumos pēc Atestācijas komisijas ieteikuma un ar Ministru prezidenta piekrišanu ārlietu ministrs var piešķirt jebkuru citu diplomātisko rangu.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”) ar Āboltiņu esot apspriedis viņas iespējamo atgriešanos ārlietu dienestā, bet par konkrētiem amatiem komentāru nav. Pēc neoficiālas informācijas, Āboltiņa par savu nākamo darbavietu noskatījusi Latvijas vēstniecību Itālijā. Jāpiebilst, ka pašreizējam vēstniekam Itālijā Artim Bērtulim tieši šobrīd beidzas termiņš. Saskaņā ar likumu vēstnieka dienesta laiks vienā valstī nedrīkst pārsniegt četrus gadus, un A. Bērtulis amatā tika apstiprināts 2013. gada augustā.

Konkurence uz vēstnieka amatiem

Āboltiņa nav vienīgā, kas kāro vēstnieka amatu. Pēc ĀM sniegtās informācijas, šobrīd Latvijas diplomātiskajā un konsulārajā dienestā ir 74 diplomāti ar atbilstošu diplomātisko rangu vēstnieka amata ieņemšanai. Tas ir precīzi divas reizes vairāk nekā mūsu valstij ir vēstniecību ārvalstīs – 37 (šim skaitlim gan var pieskaitīt septiņas pastāvīgās pārstāvniecības – ANO, NATO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās), divus konsulātus (Pleskavā un Vitebskā), kā arī ģenerālkonsulātu Sanktpēterburgā. Tas nozīmē, ka vairāki desmiti diplomātu, kuru rangs jau tagad atļauj ieņemt vēstnieka amatu, pašlaik strādā zemākos amatos Latvijas vēstniecībās ārvalstīs vai ĀM. Turklāt nav noslēpums, ka Itālija ir daudz kārdinošāks komandējuma mērķis nekā, piemēram, kāda no Centrālāzijas republikām. Tādēļ ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, izvēloties Āboltiņu, nāksies paskaidrot kolēģiem un sabiedrībai – kādēļ viņa partijas biedre vēstnieka amatam ir labāka nekā kāds no karjeras diplomātiem.

Pirms politiskās darbības Āboltiņa laikā no 1993. līdz 2002. gadam strādājusi ĀM Konsulārajā departamentā, tostarp septiņus gadus vadījusi šo departamentu.

Politiskie vēstnieki

Bijušo politiķu kļūšana par vēstniekiem nav nekas neparasts. Latvijai tas bija īpaši raksturīgi 90. gados. Piemēram, tolaik par vēstniekiem kļuva redzami Tautas frontes aktīvisti – Jānis Peters (vēstnieks Krievijā 1992–1997) un Sandra Kalniete (vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā 1993–1995, vēstniece Francijā 1997–2002), Andris Teikmanis (bijis Latvijas sūtnis Eiropas Padomē, vēstnieks Vācijā, Krievijā, Lielbritānijā, šobrīd vēstnieks ASV) .

Vairāki politiskie vēstnieki vēlāk nākuši arī no partijas “Latvijas ceļš” izbijušo politiķu vidus: Imants Daudišs (vēstnieks Krievijā 1997–2002), Indulis Bērziņš (kopš politiskās karjeras beigām 2002. gadā bijis vēstnieks Dānijā, Lielbritānijā, Austrijā, šobrīd – Latvijas vēstnieks NATO), Andris Piebalgs (vēstnieks Igaunijā 1995–1997, vēstnieks ES 1997–2003).

No diplmātiskās darbības politikā ienākuši, bet vēlāk atpakaļ atgriezušies bijušais Tautas partijas biedrs Māris Riekstiņš (paredzams, ka tuvākajā laikā kļūs par Latvijas vēstnieku Krievijā) un bijušais “Vienotības” biedrs Imants Lieģis (pašlaik Latvijas vēstnieks Francijā).

Tomēr ne vienmēr politiķu vēlme kļūt par vēstniekiem ir guvusi atbalstu. Skaļākās atskaņas piedzīvoja Vairas Paegles virzīšana par Latvijas vēstnieci ANO 2008. gadā. Viņas kandidatūru izvirzīja Tautas partijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un vienbalsīgi atbalstīja arī Saeimas Ārlietu komisija, taču atteikums tika saņemts no Valsts preizdenta Valda Zatlera. Prezidents, argumentējot savu lēmumu, medijos izteicās, ka tiem vēstniekiem, kas nāk no politiskajām aprindām, parasti esot “zināms sagatavošanas periods”, bet Paegles virzīšana bijusi pārāk strauja. Zatlers arī norādīja, ka Ārlietu ministrijai ir jāiedibina nākamo diplomātu apmācības sistēma, lai pretendentiem uz diplomāta amatu tiktu nodrošināta vismaz sešus mēnešus ilga apmācība. Lai gan TP politiķe pat sūdzējās tiesībsargam par diskrimināciju, sākt diplomāta karjeru viņai nebija lemts, un par vēstnieku ANO kļuva toreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Normans Penke.

LA.lv