Kultūra
Teātris un kino

Agnese Rutkēviča: “Mūs ar māsu saukā par Aspazijām”0

Publicitātes foto

Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi Alvja Hermaņa izrāde “Atnāc mani vēl satikt” – veltījums 20. gadsimta latviešu dzejniecēm. Lugu sarakstījis pats režisors kopā ar dramaturģēm, dzejniecēm Madaru Rutkēviču un Agnesi Rutkēviču. Žanrs: teātra detektīvs, kura darbības vieta ir Latvijas literatūras vēsture. Lomās: Madara Rutkēviča, Agnese Rutkēviča, Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa.

Sižeta pamatā ir mūsdienu Latvijā pirms dažiem gadiem noticis mistisks gadījums par vairākām savstarpēji neatkarīgām pašnāvniecēm, pie kurām tiek atrasts viens un tas pats nezināma autora dzejolis. Tiesa, gluži vēsturisks atgadījums tas tomēr neesot, tas drīzāk kalpojis par izrādes dramaturģisko pamatu, atzīst viena no izrādes autorēm, dramaturģe un dzejniece un arī aktrise Agnese Rutkēviča.

“Kaut gan, ja pameklētu, es domāju, ka arī tādu gadījumu atrastu. Pašnāvību gadījumu ir ārkārtīgi daudz, tikai par visiem gadījumiem uzreiz neraksta ziņās. Gribētos, lai skatītājs “neuzkaras” uz tā vārda “pašnāvnieces”, jo stāsts nav tikai par fizisku nāvi.”

Izrāde ir tās autoru veltījums 20. gadsimta latviešu dzejniecēm, starp viņām ir Austra Skujiņa, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Velga Krile, Vizma Belševica, Kornēlija Apškrūma. Kā stāsta A. Rutkēviča, jaunā izrāde ir režisora Alvja Hermaņa ideja, kuras īstenošana aizsākusies aptuveni pirms diviem gadiem.

Kopā ar māsu, dzejnieci, dramaturģi Madaru Rutkēviču izraudzītas latviešu dzejnieces, pētīti viņu darbi, lasītas vēstules, dienasgrāmatas, apmeklētas viņu dzīvesvietas. “Tā nav izrāde par latviešu literatūras vēsturi tās klasiskajā izpratnē. Mums ar māsu ir diezgan personīgas “attiecības” ar visām izrādes dzejniecēm. Pie Velgas Kriles māsas Antras un mammas Brigitas bijām trīs reizes. Sandra Kļaviņa katru rītu, nākot uz mēģinājumiem, iet garām mājai, kurā reiz mitinājās dzejniece Mirdza Ķempe. Un tā viņa viņu katru rītu pasveicina.

Man šķiet, ka dzīvē kaut kādā mērā viss ir saistīts ļoti smalkā matērijas līmenī.

Kaut kādā brīdī notiek kaut kāda mistiska satikšanās. Kā mums visiem šajā Alvja izrādē. Tā ir skaista un brīnumaina satikšanās. Par Aspaziju pat nav vērts pieminēt. Mūs ar māsu jau gadiem saukā par Aspazijām. Nu, mati viņai noteikti bija kuplāki nekā mums,” pasmaida A. Rutkēviča.

Saistītie raksti

“Šīs dzejnieces vieno harismātisks traģisms, bet reizē viņas bija dzīvi apliecinošas sievietes. Kaislīgas, skaistas un gudras. Ja cilvēks sev atvēlēto dzīves laiku lielākā vai mazākā mērā palēnām noiet, tad šīs dzejnieces savu laiku noskrēja milzīgā ātrumā. Vairākām no viņām nebija bērnu, tomēr viņas bija radītājas,” tā A. Rutkēviča.

Abas izrādes autores, māsas Rutkēvičas, izrādē būs uz skatuves līdzās JRT aktrisēm Elitai Kļaviņai un Sandrai Kļaviņai.

“Es pati rakstu dzeju. Māsa arī raksta. Alvis ir ļoti asredzīgs, viņš laikam pamanīja šo mūsu “dzejnieču sindromu” un to integrēja izrādē. Mēs abas pārstāvam dzejas pasauli,” atklāj A. Rutkēviča, piebilstot: “Svarīgākais ir tas, ka mēs esam satikušies šajā skaistajā ceļojumā. Lielākais izaicinājums man laikam ir saprašanās ar savu ķermeni, jo uz skatuves tu strādā nevis tikai ar tekstu, bet arī ar ķermeni. Tiekot pāri kritiskajam punktam, tu jūties kā uzvarējusi pati sevi. Spēlēt nav dzeju rakstīt. Tas ir kā dzejnieku uzdzīt uz hokeja laukuma. Nav grūti iztēloties, kas tur tad notiek.»

LA.lv