Akustiskā koncertzāle ekonomiski “nīkuļojošā” reģionā 0
Vispār īpatnēji, ka par garīgu vērtību cienītājiem sevi uzskatošie latvieši kļūst ņurdoši materiālisti vai kaitinoši neizlēmīgi, tiklīdz jāķeras pie kultūras vajadzībām paredzētu ēku celtniecības. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) droši vien ieies šādu projektu ilgvilkšanas vēsturē – uz būvi skatoties, nāk prātā tautasdziesma, kur meita “vienu zeķi pa trīs gadi…”.
Gan uz LNB mokošās tapšanas, gan Liepājas akustiskās koncertzāles projekta ieceru desmitgades fona nupat spožu atklāšanu piedzīvojušais Austrumlatvijas reģionālais daudzfunkcionālais centrs Rēzeknē ir kā mazs brīnums: cēliens no 2006. gadā dzimušās koncepcijas par šāda objekta nepieciešamību līdz ieskandināšanai šāgada maijā ir absolūti normāls būvei ar vērienīgu apkārtnes labiekārtošanu. Jāpiebilst, ka šajā laika sprīdī paguva nomainīties pilsētas domes vadība un kūleni apmeta attieksme pret kultūras ēku. Ieceres posmā grožus Rēzeknē turēja un centra tapšanu vēlējās nu pagātnē zudusī Tautas partija, kuru nomainījušais “Saskaņas centrs” (“SC”) jau iepriekš strikti iestājās pret un pēc uzvaras vēlēšanās šo viedokli paturēja. Tomēr jau nedaudz vēlāk Aleksandra Bartaševiča (“SC”) vadītā Rēzeknes pilsētas dome daudzfunkcionālo kultūras centru ierindoja starp savām prioritātēm, ko soli pa soli sāka lietišķi īstenot.
Būvdarbi Festivāla parkā sākās 2010. gadā, piesaistot Eiropas fondu un valsts atvēlēto finansējumu, kam vairāk nekā 3,4 miljonus latu pievienoja pašvaldība. Katrā ziņā šis Rēzeknes vadības lēmums – ieguldīt ne jau katram vēlētājam saprotamā projektā Latgales mērogiem “traku naudu” – ir bijis drosmīgs, uzslavas un parauga vērts.
Pastāvot spiedīgām sadzīviskām vajadzībām, varēja minstināties un vēl nedzimušo bērnu noslīcināt viedokļu apzināšanas un politiskās izšķiršanās bažu dūkstī. Par laimi, tas nav noticis, un jau Vasarsvētkos rēzeknieši iesvētīja savu skaisto Latgales vēstniecību “Gors”.
Kristītais vārds, mūsdienīgi dēvēts par zīmolu, ēkai atbilst pilnīgi visās nozīmēs. Apgrūtinoši ikdienas apritē lietot auksti birokrātisko Austrumlatvijas reģionālais utt., jo celtnes mērķis ir modināt un izplatīt radošumu, kas augstu vērtējams ne tikai kultūras jomā.
“Gors” patlaban ir valstī vienīgā akustiskā koncertzāle, turklāt piedzimusi par ekonomiski nīkuļojošu atzītā reģionā. Būtībā mirdzoša tīra zelta poga pie apvalkātiem svārkiem. Tāpēc gluži likumsakarīgi raisās skaļāki un bubinošāki disputi par to, vai kultūras būve ir īstais vietvaras spēka pielikšanas punkts pilsētā ar vienu no augstākajiem bezdarba rādītājiem valstī. Protams, koncertzāle Rēzeknes saimnieciskās dzīves grāpīti neuzsildīs tik acīmredzami, kā to – pasapņot taču drīkst?… – izdarītu liela rūpnieciska ražotne.
Tomēr mūsdienu Eiropā ir piemēri, kad prasmīgs kultūras menedžments atraisījis dažādus resursus, piesaistījis lielas investīcijas un ļāvis uzplaukt pat vēl depresīvākiem novadiem.
Tiesa, nepieciešami dažādi priekšnoteikumi, kaprīzā veiksmes brīnumputna klātbūtni ieskaitot, lai pierādītos – Rēzeknes akustiskā koncertzāle nav greznumlieta, bet pilsētas un apkaimes attīstību veicinošs ikdienas darba instruments. To gan diemžēl nevar iedarbināt ar kontaktpodziņu. Būs nepieciešams laiks, pa kripatai audzējot nopietnās mūzikas koncertu apmeklēšanas tradīciju. Rēzeknes izcilās mūzikas vidusskolas resursa vien būs par maz, lai uz “Goru” tiektos slaveni izpildītāji. Ko nu aplinkiem – pat Rīga sastaptos ar problēmu, ja tūrisma aģentūras nepalīdzējušas piepildīt Operu un Ģildi. Tāpēc šajā lauciņā, kā saka, vēl rakt un rakt ne tikai rēzekniešiem…
Jūnija vidū “Gors” liks punktu pirmajai sezonai. Sanāca īsa, bet svinību līksmes izgaismota. Vasara būs rūpju pilna.
