Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. oktobris, 2014
Drukāt

Antiutopijas dziedinošā iedaba

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Dāvja Auškāpa iestudētā “Blakts” ir gatava, erudīta un profesionāli varoša režisora pieteikums Latvijas teātrī.

Vladimira Majakov­ska 1929. gadā sarakstītās fēriskās komēdijas “Blakts” iestudējums ir Dāvja Auškāpa otrā Nacionālajā teātrī režisētā izrāde – diplomdarbs, iegūstot maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā. Pirms gada debijas izrāde “Satisfakcija” vairāk liecināja par režisora literāro un teātra gaumi, bet “Blakts” patiešām ir jau gatava, erudīta un profesionāli varoša režisora pieteikums Latvijas teātrī.

Vladimira Majakov­ska vārds kopš skolas laikiem daudziem asociēsies ar skaniski caururbjošu dzejas rindu tiešo trāpījumu, kas caur sirreāliem tēliem tomēr uzbur ļoti precīzu vēstījumu par padomju pasi sarkanos vāciņos vai “mākoni biksēs”, kura “dvēselei vēl nav neviena sirma mata”. Aktieru skandētās dzejas rindas smīdina un trāpa, taču “Blakts” nav gluži skolu hrestomātiju auklētais Majakovskis – tā ir sociālpolitiska antiutopija, kas apraksta no Ilfa un Petrova “Divpadsmit krēsliem” vai Bulgakova “Meistara un Margaritas” atpazīstamo NEP politikas laiku Krievijā, kad cilvēkiem, no vienas puses, it kā tika dota iespēja turpināt pirmskara dzīvi, vilkt no zeķes ārā rūpīgi slēptos ietaupījumus, dibināt individuālos uzņēmumus, no otras – šī komercdarbība bija nemitīgi jāpavada ar pareizajiem ideoloģiskajiem saukļiem. Šī dubultā domāšana – sīkmanīgā vēlme izdzīvot un dzīvot drusku labāk nekā citi kontrastā ar patosa pilniem saukļiem un ideoloģizētām frāzēm – ir pateicīgs materiāls dramaturgam. Taču Majakovskis ir ne tikai sava laikmeta liecinieks, viņš pats ir vesels laikmets kultūras vēsturē, dēvēts par kubofutūrisma tēvu. Ātrums! Enerģija! Kustība! Tad nu arī Dāvja Auškāpa režijā izrāde sākas ar enerģisku maršēšanu, mehānismu glorificēšanu aktieru kustību sinhronitātē, piejaucot tai mūsdienīgi trāpīgu ironijas devu: simetriski izkārtotajām aktieru rindām liekot atdarināt 90. gadu sākumā (varētu teikt – 
Latvijas brīvvalsts “NEP” laikos) populāro datorspēlīti par vilku, kas ķer krītošas oliņas, kā arī iepinot no Holivudas trilleriem aizgūtus kadrus ar virtuālu enciklopēdijas šķirstīšanu.

Šis nenoliedzami ir izrādes trumpis, kas apliecina režisora varēšanu – aktieru ķermeņi darbojas it kā vienotā mehānismā, ar dzejas vārda, kustību (konsultants Andrejs Filipovs) ritmu, mūziku (Jēkabs Nīmanis) uzburot ļoti intensīvu, absurdu, bet emocionāli iedarbīgu darbības lauku, kas izceļ un pamato katra izrādes tēla darbību. Lieliska ir mefistofeliskā Ivara Kļavinska spēle, brīnišķīgs pretstats mehānismu virskundzībai ir Daigas Kažociņas tīši neiederīgā Zoja Berjozkina, Juris Hiršs pārsteidz ar spēju brīnišķīgi skandēt Majakovska “trepītē” rakstītās dzejas rindas.

Vienlaikus no visām šīm enerģiskajām, robotizētajām kustībām, vārdu ekvilibristikas un nozīmju grēdām lugas pirmajā daļā izšķiļas brīnišķīgs emocionāls stāsts. Par pilsoni Prisipkinu, kurš vēlas iekļūt pareizajā šķirā: caur precībām kļūt turīgāks, iespējams, arī kulturālāks, labāks. Tas ir stāsts par topošo, par nākotnes cilvēku, kurš saskatījis mērķi, stāsts par cilvēkiem, kuri maina uzvārdus un no nulles punkta, no jauna konstruē savu valodu. Tiesa,­ šīs mērķtiecības priekšā Prisipkina līgava it kā nošaujas, bet paši “nākotnes” cilvēki savas pārtapšanas kulminācijā banāli apdzeras un sadeg kāzu namā. Ārā ir tik auksts, ka liesmas un sniegs, gaisā sajaukdamies, atkal sasalst ledū.

Kā Majakovska dzeju uztvert šobrīd – kad pie vārda “biedrs” un sarkanās krāsas piesaukšanas uztverei jāapmet dubultsalto? Savā ziņā šo jautājumu lugā risina pats autors: “Blakts” otrā daļa ir laiks pēc 50 gadiem, kad nākotnes sabiedrība jau uzcelta, nodegušā nama pagrabā tiek atrasts ledus bluķis ar iesalušo pilsoni Prisipkinu un zinātnes triumfa vārdā to nolemts atsaldēt. Līdzīgas dilemmas priekšā, šķiet, bija arī režisors Dāvis Auškāps, izvēloties izrādē atkausēt iepriekšējās lielās revolūcijas liecinieka Vladimira Majakov­ska fērisko nākotnes vīziju. Šo drosmīgo eksperimentu ar literāro tekstu gribētos saukt par otru izrādes veiksmi: teksts, izrādās, nav zaudējis neko no sava vēstījuma. Vai tad eiroierēdņu terminoloģija nav tikpat absurda un smieklīga kā padomj­laiku? Tā sevis mānīšana ar gaišāku nākotni, kurā cilvēks, iekļauts pārcilvēciski lielos plānos, zaudē iespēju dzīvot saskaņā ar jūtām, cilvēciskiem mērogiem? Izrādes otrajā daļā lietā tiek liktas scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītās metāla konstrukcijas, kas vienlaikus ir atsauce uz laikmeta mākslu – 
konstruktīvisma virzienu, bet, manā skatījumā, arī sasaucās ar izrādes vēstījumu – 
jau gatavas struktūras, kuras var sakombinēt jebkurā figūrā, nemainot neko pēc būtības.

Šīs nemitīgā kustībā esošās konstrukcijas izrādes noslēgumā kļūst par postamentu piemineklim vienai no vissenākajām dzīvbūtnēm uz mūsu planētas, kas izlien no gruvešiem, kad rimušas visas cilvēciskās kaislības, – blaktij. Jo kas tad ir cilvēks no mūžības viedokļa? Ne vairāk kā sulīga miesa, gards kumosiņš šī dabas kroņa izdzīvottieksmei.

Vladimirs Majakovskis. Fēriska komēdija “Blakts”.

Iestudējums Nacionālajā teātrī

Režisors: Dāvis Auškāps, tulkotājs: Imants Ziedonis, scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece: Iveta Šurma, mūzikas autors: Jēkabs Nīmanis.

Lomās: Kristians Kareļins, Ivars Kļavinskis, Daiga Kažociņa, Artis Drozdovs, Gunta Virkava, Juris Hiršs, Sanita Pušpure, Marta Grase.

Tuvākās izrādes: 29. oktobrī, 14. un 16. novembrī.

VĒRTĒJUMS

Režija 5

Scenogrāfija 4

Aktierspēle 5

Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes

Vārds skatītājiem

Rūta Muktupāvela, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore: “Majakovskis – viena no lielākajām manām skolas traumām – no sirds nīstais patētiskais sovjetu aģitators, taču, izrādās, arī viņš kliedz pēc dzīvības un siltuma, kaut vai kopā ar visiem parazītiem – vienmēr blakus esošajām blaktītēm. Mākslas maģistra Dāvja Auškāpa diplomdarbu “Blakts” caurauž divi strukturāli pretēji motīvi – nepareiza, indīga, toties cilvēciska dvēsele un sterila, sasodīti atsaldēta globālā Zemes Federācija. Atkust vai neatkust? Tāds ir jautājums, jo ik solī mēs “balsojam cilvēka dzīvi” – ar vārdu, ar attieksmi, ar pieskārienu. Un pāri visam – eleganta izrādes forma, nevainojami precīza krāsu un kustību estētika, kas, šķiet, jau kļūst par jaunā režisora rokrakstu. Izcils darbs.”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors: “Izrāde raisa pretrunīgu iespaidu. Režisors pierāda, ka profesija ir sekmīgi apgūta, izvēlēts sarežģīts materiāls, kurš grūti pielāgojams mūsdienu uztverei. Stils ir savdabīgs, vairāki labi aktieru darbi (Kļavinskis, Kareļins), mūzika, tomēr barjeru, kas neļauj saskatīt temata/ideju aktualitāti, tomēr neizdodas “nojaukt”. Varbūt eksperimenti “ar cilvēku dzīvēm” varēja kļūt par izteiktāku vadmotīvu jau izrādes sākumā?”

Sarmīte, kasiere: “Asprātīgi risināta izrādes scenogrāfija. Arī režija šim Majakovska darbam šķita ļoti atbilstoša. Aktieriski – lielas un mazas pērles. Priecējoši!”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+