Ap leģionāru gājienu citi taisa ziepes 0
Valmierietis Laimonis Ludzenieks ir bijušais leģionārs un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Viņam šovasar aprit 90 gadu. Neskatoties uz cienījamo vecumu, apveltīts ar apbrīnojamu atmiņu un par seno dienu notikumiem stāsta tā, it kā tie piedzīvoti vakar.
Visskarbākie bija kara un pēckara gadi. Kurzemes cietoksnī sagaidīja 8. maiju, daudzi leģionāri toreiz izvēlējās doties mežā, bet Laimonis iesaistījās pretošanās kustībā – gādāja viltotus dokumentus, slēpa latviešus, kuri nebija paguvuši emigrēt un kurus meklēja krievu čeka. “Kad mūs saņēma ciet, izrādījās, ka kara biedrs mani bija nodevis. Pēc karceriem un spīdzināšanas sekoja kara tribunāls un nometinājums lēģerī Soļikamskā.”
Tā kā tuvojas 16. marts, jautāju, vai leģionāriem šajā dienā jāiet pie Brīvības pieminekļa. L. Ludzenieks: “Nav jāiet. Kas mēs, veči, vairs par gājējiem, bet tie citi, kas sanāk ap mums, taisa tikai ziepes. Par karu viņi nekā nezina.”
Toties runājot par leģionāru piemiņas saglabāšanu, viņš saka: “Visi esam cīnījušies par Latvijas brīvību, tāpēc cīņu biedrus visprātīgāk būtu godināt 11. un 18. novembrī. Varam kopā sanākt arī 8. maijā – Vācijas kapitulācijas dienā.”
Agrāk pats katru gadu piedalījās leģionāru pasākumos pie Brīvības pieminekļa, brauca uz Lestenes brāļu kapiem, tagad automašīna novietota garāžā – gadu nasta vairs neļauj sēsties pie stūres.
Kā Latvijā uzņemts pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1953. gadā? Vecais vīrs stāsta – toreiz neviens nav devis ne pajumti, ne darbu. Vienīgā, kas palīdzējusi, bija ukrainiete, dzelzceļa pārkraušanas bāzes priekšniece. Viņa pieņēma darbā un vēl pamācīja: iesniegumā neraksti, ka biji apcietināts, raksti, ka strādāji MRS – mašīnu un traktoru stacijā. “Kolosāla sieva,” tagad atceras Laimonis.
Vēlāk nāca citas darbavietas un amati, bet pensijā L. Ludzenieks devās no projektēšanas institūta “Agroprojekts”.
Visus okupācijas gadus leģionārs atradies attiecīgo iestāžu redzeslokā. Izrādās, arī kaimiņiem bijis uzdots viņu uzmanīt. Jau neatkarīgās Latvijas laikā viena no kaimiņienēm lūgusi piedošanu. Čeka viņai likusi novērot Laimoņa māju – ko saimnieki dara, kādi cilvēki pie viņiem nākot utt. Sirdsapziņa mocījusi, tāpēc, pirms pārcelšanās uz citu dzīves vietu, kaimiņam izstāstījusi patiesību.
Citreiz pēc kādām ģimenes viesībām sieva strauji vērusi vaļā istabas logu, un kāds “stukačs dabūjis tā pa pieri, ka atkritis zālē augšpēdus. Tātad stāvējis pie loga un noklausījies, ko ciemiņi pie galda runā”.
Laimonis kopā ar dzīvesbiedri Hertu ir “Latvijas Avīzes” cienītāji kopš laikraksta pirmā numura. Patīkot raksti par politiku, arī romāni turpinājumos. “Lasu dažādu literatūru, jo esmu iemācījies lasīt piecu gadu vecumā, vecaimātei klēpī sēžot, turklāt vispirms vecajā ortogrāfijā.”
Ja Laimonim tagad vajadzētu rakstīt vēstuli “Latvijas Avīzei”, viņš izteiktu savu satraukumu par gadījumu, kad Burtniekos badināts bērniņš. “Pēc tam tik daudz cilvēku viņiem veduši visādas mantas. Bet vecāki gados vēl jauni, dzīvo laukos un pašiem nekā nav! Kā tas var būt?” nesaprot sirmais vīrs un rosina “par tādiem slaistiem avīzē rakstīt daudz asāk”. Arī par tiem slaistiem, kas, nebūdami speciālisti, turpina sēdēt daudzajās padomēs un saņem milzīgas algas.
Bijušais leģionārs dažas vēstules pirms vairākiem gadiem arī nosūtījis “Latvijas Avīzei”. Vienā no tām aicinājis atsaukties savus lēģera biedrus, ar kuriem kopā vergojis Soļikamskas raktuvēs. Atsaukušies pat trīs cilvēki! L. Ludzenieks secina: “Savā mūžā esmu bijis par mata tiesu no nāves, bet vienmēr ticis sveikā cauri. Man kāds sargeņģelis vienmēr ir stāvējis klāt.” Savu biogrāfiju Laimonis ir uzrakstījis un nodevis glabāšanai Okupācijas muzejam, dodot atļauju arī publicēt.
