Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. oktobris, 2015
Drukāt

Aspazijas buramvārdi

Publicitātes (Gata Priednieka-Melnača) fotoPublicitātes (Gata Priednieka-Melnača) foto

Skats no iestudējuma "Sarkanās puķes" Valmieras Drāmas teātrī.

Valmieras Drāmas teātra iestudējuma “Sarkanās puķes” autors Reinis Suhanovs pieder jauno režisoru vilnim, kas šobrīd pārliecinoši virza latviešu profesionālo teātru pamatrepertuāru. Viena no “viļņa” iezīmēm ir interese par laikmetīgo un nacionālo latviešu dramaturģiju, un Suhanovs šajā tēmā izceļas ar īpašu attieksmi. Gan kā scenogrāfs, gan kā režisors viņš iejauc spilgtas šodienas krāsas nacionālās klasikas paletē. Lai arī Suhanovs nepārspēj kolēģus latviešu rakstnieku iestudējumu skaitā, viņa rokrakstu salīdzinājumā ar citiem visvairāk gribas saukt par nacionālu.

Pirmo reizi Suhanova daiļrades lokā ir Aspazijas dzeja. Tā iecerēta kā daļa no triloģijas Valmieras Drāmas teātrī, ko maldīgi var uztvert kā veltījumu ģimenei. Vīrietim, sievietei, bērnam. Taču uzreiz jāteic, ka tā nav. Jau pirmā izrāde “Bērns, vārdā Rainis” rosina mazo skatītāju caur atsevišķiem smalkiem impulsiem apjaust savu patību. Ielūkošanos individualitātes attīstībā decembrī sola Raiņa dzejas iedvesmotā “Vētras sēja”. Oktobra pirmizrāde “Sarkanās puķes” ir triloģijas sievišķā daļa.

“Sarkanās puķes” ir nodošanās dvēseles pārdzīvojumiem, un Suhanova inscenējumā netrūkst ne vētras, ne negaisu, ne liesmu un sabangotas jūras, ne zibens uzliesmojumu, kas notiek iekšējā pasaulē atbilstoši tam izteiksmes arsenālam, ko Aspazija raksturojusi vēstulē Rainim 1899. gadā: “Manas krāsas ir lielākoties asinssarkanas.”

Pārsteidzoši skarbs ir izrādes sākums. Mansarda zālē tas sagaida ar spēcīgu aukainu skaņu, postošām gaisa plūsmām, kas radītas ar daudzu ventilatoru palīdzību. Uz skatuves nokrituši zemē trīs ķermeņi. Uz sienas ir projekcija, kurā atveidotas ēku drupas un nokaltušu koku silueti. Ķermeņi ļoti lēni atdzīvojas, izraušoties no papīra apvalkiem, čukstus ieskanas balsis, trīs aktrises – Dace Everss, Māra Mennika un Inga Apine – pamazām iztaisnojas, vienlaikus sinhroni runājot dzeju. Visas vienā intonācijā un ritmā. Sākotnēji noskaņa atgādina pareģotāju ainas no Šekspīra “Makbeta”. Noslēpumainas un iekšēja spēka vadītas, sievietes kā burves pravieto, pielūdz, aicina, iedvesmo, apzvēr un atklāj. Aktrises nespēlē psiholoģiskā atslēgā, bet atsvešināti ritmiski dzīvo dzejas straumē, kas plūst cauri viņām.

Vēlāk pārlasot dzejoļu krājumu, nojaušu ieceres struktūru, kas sadalīta pa nodaļām, tomēr runāt par dramaturģiju izrādē nevar, jo tā nav iecerēta. Dzejoļu daudzums, kas izrādē šķiet krietni lielāks nekā krājumā, sadalās noskaņās. Katrā no tām, mainot ritmu, aktrises saspringtā nopietnībā ieklausās iekšējā balsī, stāsta par dvēseles mokām un iekšējām attiecībām ar pasauli un sevi. Visu izrādes laiku aktrises ir monologā – kā dažāda vecuma vēstījumi sievietēm, kurās vienādi plosās emociju viesuļi un nav ne miņas no sapņu ilgošanās. Runas ritms atgādina burvestību maģiskos elementus, un atkārtojuma formulas jau tā piesātināto Aspazijas dzeju padara vēl iedarbīgāku.

Tiesa, brīžiem raisās iespaids, ka skatuviskie elementi demonstrē paši sevi, nevis atklāj atkal un atkal jaunu iekšējā satura šķautni.

Kā Suhanova izrādēm raksturīgi, arī “Sarkanajās puķēs” dominē performances efekts, kad spēcīgi strādā audiovizuālie signāli. Piekrītu kritiķa Ata Rozentāla viedoklim, ka skatītāju apziņā paliek skaniskas konstrukcijas kombinācijā ar vizuālo risinājumu. Tāds, manuprāt, ir bijis ieceres saturs, vizualizējot spēku, kas spēj cilvēku pacelt no drupām, par spēku, kas mīt katrā pašā. Atklāts paliek jautājums – kas dzejā forma, kas saturs?

Uzziņa

Aspazija “Sarkanās puķes”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisors un scenogrāfs: Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.

Lomās: Inga Apine, Dace Everss, Māra Mennika.

Nākamā izrāde: 29. oktobrī.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+