Mobilā versija
+1.0°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
3. jūlijs, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: ES auklēšanās neatbrīvo no atbildības vietējos līderus (11)

Foto- AFPFoto- AFP

Agrākie un tagadējie Eiropas politiķi, protams, arī ir atbildīgi par Grieķijas neapskaužamo situāciju. Viņu atbildība sākās jau ar 1981. gadu, kad, galvenokārt pateicoties Francijas lobēšanai, Grieķija tika uzņemta Eiropas Kopienā. Valerī Žiskārs d’Estēns toreiz esot sacījis, ka nevar taču “atstāt Platonu aiz Eiropas durvīm”. Bet 2001. gadā atbildības pakāpe pieauga, ļaujot pilnīgi nesagatavotajai Grieķijai kļūt par eirozonas divpadsmito dalībvalsti. Lai to panāktu, Atēnas iesniedza būtībā falšus datus par valsts finanšu stāvokļa atbilstību nepieciešamajiem kritērijiem. Attiecīgo rādītāju “pielabošana” turpinājās arī vēlāk, ko pamanīja daudzu peltie Briseles tehnokrāti, taču ne pārāk gribēja redzēt un vēl mazāk – publiski iztirzāt politisko lēmumu pieņēmēji. Vienīgi globālās krīzes iestāšanās lika mainīt attieksmi – Atēnām silti ieteica sniegt ticamu statistiku, uz kuru pamatojoties radās Grieķijas “glābšanas” programmas. Novēloti.

Dažādu iemeslu dēļ piekoptā auklēšanās ar Grieķiju, kura vispārējā apziņā simbolizē Eiropas kultūrvēsturiskās saknes, tomēr nekādi neatbrīvo no atbildības nastas – un tā ir vēl krietni smagāka – valsts valdošās aprindas. Pēc “melno pulkvežu” diktatūras (1967 – 1974) beigām bija lielas cerības, ka vēlēšanu ceļā varu atguvušais agrākais premjers Konstantīns Karamanlis un viņa izveidotā konservatīvā partija “Jaunā demokrātija” patiesi iezīmē jaunu demokrātiju. Šķietami tāda pastāvēja. Konservatīvie valdīja pamīšus ar sociālistiem jeb PASOK, ko gandrīz vēsturiski iemiesoja Papandreu dzimta, un pēdējais premjera amatā pabijušais tās pārstāvis bija Georgs Papandreu, kam nācās atkāpties 2011. gadā. (Viņu pilnīga haosa apstākļos nomainīja Antonis Samars no “Jaunās demokrātijas”, un tad notika SYRIZA skaļais uznāciens.) Tolaik Eiropas prese jau pilnā sparā apsprieda nepatīkamo patiesību, ka Grieķijā valsts vara īstenībā allaž piederējusi aiz sociālistu un konservatīvo partiju izkārtnēm stāvošiem klaniem, kas neatkarīgi no politiskās konjunktūras un vēlēšanu rezultātiem nemēdz darīt viens otram pāri, jo viss ir savstarpēji sadalīts. Izveidota valsts un būtībā arī Eiropas Savienības līdzekļu slaukšanas sistēma, kurā uzskata par pašsaprotamu izvairīties no nodokļiem, izkrāpt pabalstus un veikt norēķinus “aploksnēs” pat solīdos uzņēmumos. Jeb izdaudzinātā “fakelaki” sistēma. Līdz zināmam brīdim tas nevienu nemulsināja. Kā pie mums mīl prātot: lai zog, galvenais, ka pārējiem arī kaut ko atmet. Un ir “labs saimnieks”.

Grieķu pieradums pie “labiem saimniekiem” tagad neglābj viņus no nepieciešamības veikt to, ko 2009. gadā nācās veikt Latvijai. Nācās “griezt” budžetu un pievērsties citiem nepatīkamiem darbiem, lai gan dažs labs, īpaši “Saskaņas centrā”, apgalvoja, ka kreditori jāpasūta pāris mājas tālāk un pat izvirzīja šo uzstādījumu par galveno ekonomisko lozungu. Tukši saukļi reizēm palīdz tikt pie varas. Kā Grieķijā tika SYRIZA – “Radikāli kreiso koalīcija”, kura nekautrējās veidot valdību kopā ar tikpat radikāli labēju veidojumu “Neatkarīgie grieķi”, kam atvēlēja aizsardzības ministra portfeli. Taču tās ir tikai iepriekš valdījušo ārēji respektablo kungu politikas sekas. Kas gan lāga nebija valsts attīstību sekmējoša politika, bet drīzāk – izmantosim vēl vienu ļoti pazīstamu terminu – “uzņēmējdarbības vides sakārtošana” ietekmīgāko klanu gaumē. Uz Atēnu eliti visā pilnībā ir attiecināms nesen Egila Levita teiktais par Latvijas politisko kultūru, kurai raksturīga melošana, muldēšana un shēmošana. Tiesa, ar to atšķirību, ka mūsu valsts “funkcionē samērā labi”. Tomēr Grieķijā notiekošais ir brīdinājums. Arī Latvijas partiju politiķiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. LAi kādi būtu pie varas Grieķijā valdnieki, premjēri, ja vini atrodas eiropas savienība, nevar dzīvot tā ka mums dodiet aizņēmumus, bet atpakaļ negaidiet. PAtreizējā Grieķijas politika ir ļoti bīstama un provocējoša. Šo neatdaošanas paņēmienu var izmantot arī citas valstis ES vai arī ārpus tās, mainoties politiskajai situācijai valstī. KAs tālāk!

  2. Izcils kompetents raksts eksperta līmenī. Tikai mazs sīkums, pateicoties ES vispār un Vācijai konkrēti Grieķijā tika likvidēta ražošana un valsts uzsēdināta uz kredītiem. Man tas kaut ko atgādina. Komentētājam Klucis diemžēl taisnība.

    • Tas ir tiras mulkibas. Vieniga attistita “industrija” Grekija bija un ir atputas organizacija. Saja zina
      grieki ir tiesam malaci.

  3. Latvija ar savu “veiksmes stāstu” iet pa Grieķijas iemīto taciņu. Saprātīgi ekonomisti jau sen apjēguši, kāpēc
    daudzie grandiozie Nacionālās attīstības plāni un ieplānotās re-industralizācijas nevar īstenot valstīs, kurās
    tik ārvalstu investori bankās ieguldījuši – t.i., kontrolē finanšu sistēmu (dancina politiķus):
    “Uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs ir pārliecināts, ka Latvija pēc iestāšanās ES bankrotēs, tāpat kā visas citas nabadzīgās valstis. Šādu nākotni viņš paredz arī Igaunijai.” IR, 30.01.2012.

  4. Pareizticīgajiem tā lietu kārtība daudzējādi atšķiras no viņu izpratnē neticīgajiem vai citādi ticīgiem.Ir un bija kļūda mēģināt visus satilpināt zem viena jumta.Nekādas uzticēšanās un sadarbības tik nesaderīgā kompānijā nekad nebūs.Ārā no kopīgās pajumtes un lai jums veicas!

    • ” … no kopīgās pajumtes … ”
      —————-
      Drīzāk – kopīgā aploka. No kurienes ik pa brīžam izdala upura jēru un nodīrā?

  5. Grieķijā neesmu bijis. Runā, ka tur aukstākais laiks ir kā pie mums pašlaik karstākais. Kāda var būt iedvesma karstumā īpaši rukāt ?
    Shēmot taču var arī sēžot pagrabiņā un sūcot vinčiku.
    Tā nu šie veģetē savu akmens statuju paēnā un bīda rebes.

Kārlis Kangeris: Politiķi, netēlojiet pārsteigumu! (4)Kad Ivara Godmaņa čekas lietas pazušanas sakarā no jauna tiražēti
Anda Līce: Prasi vairāk! (3)Garīgās vērtības nav tikai gara laika vai enerģijas pārpalikumi, to radīšana prasa ne mazāk laika un spēku kā materiālās dabas lietas.
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Dievs ir dzirdējis ne tikai “Rīdzenes” sarunas…

Sestdien, 18. novembrī, valsts svētku svinīgajā dievkalpojumā Doma baznīcā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sacīja tradicionālo sprediķi, kur pieskārās dažādām tēmām. “Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās, kā reiz jautāja Kainam: “Ko tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai “Rīdzenes” sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem,” teica J. Vanags.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+