Mobilā versija
+4.6°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
26. septembris, 2017
Drukāt

Atdot koklei otro elpu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Trīs no piecām "Grobiņas" koklētājām" Robežnieku pļavā. No kreisās – ansambļa dalībniece Sandra Ostele, Robežnieku kultūras nama vadītāja Elga Jonase un vadītāja Agita Ēķe.

Grobiņas pagasta Robežnieku kultūras nama koklētāju ansamblī “Grobiņa” šobrīd spēlē piecas dāmas ar lielāku, mazāku šīs mākas pieredzi vai arī iepriekš pavisam bez tās. Ansambļa rašanās ir kā nejauša, tā likumsakarīga reizē.

Kad pirms vairākiem gadiem likvidēja Valdorfa pamatskolu, skolotāja Elga Jonase palika bez darba un iestājās bezdarbniekos. Pēc laiciņa pagastvecim teica – ja darba nebūs, braukšu uz ārzemēm! Bet atbilde skanēja – būsi Robežnieku kultūras nama vadītāja! Interesanti, ka Robežnieku kultūras nams savulaik celts kā sporta halle un par kultūras namu pārtapis 2009. gadā.

Bet otra “nejaušība” nāca no Zentas Mauriņas muzeja. Tur strādājošā Zenta Lūka ieminējusies – muzeja bēniņos ir kokles, vai tu, Elga, tās negribētu? Elga sākumā piedāvājusi vietējai skolai, tā no instrumentiem atteikusies, un kokles nonāca kultūras namā. Elgai vienlaikus prātā iešāvušās divas domas: kā jau savulaik klavieres spēlējušai un blokflautu pūtušai, ka derētu pašai apgūt arī kokli, un arī – “ja man vēl kultūras namā būtu ansamblis kā nevienam novadā…” Jo tā nu ir, ka Kurzemes novada Grobiņas apkārtnē kokli neviens nespēlē, tuvākie pratēji – Saldū un Kolkā. Elga zinājusi, ka kokli spēlē Ieva Tālberga, kura apguvusi etnogrāfisko kokli, Skaidrīte Boža savulaik bijusi bērnu mūzikas ansambļa vadītāja netālajā Kapsēdē, prātā nākušas vēl citas kokles pratējas. Tagad viņas ir piecas – Sandra Ostele, Elga Jonase, ansambļa vadītāja Agita Ēķe, Skaidrīte Boža un Ieva Tālberga.

Pažobelēs un noliktavās kā nevienam nevajadzīgas mētājušās kokles, atvestas arī no septiņus kilometrus attālās Kapsēdes. Nu ir desmit kokles, divi komplekti, bet spēlētājas šobrīd piecas. Tādēļ izlemts izsludināt, ka kokļu ansamblis meklē jaunus dalībniekus.

Vienīgā bez kokļu spēles pieredzes ir Sandra Ostele, kuru ansamblī ierunājusi Skaidrīte Boža. Uz Sandras iebildumiem, ka mēģināts, bet kokle neklausot, Skaidrīte atteikusi – es taču aizgāju tev līdzi uz folkloristiem, nu tev jānāk pie koklētājiem, ja nesanāks ātra spēle, būsi bass… Te jāpaskaidro, ka ir basa kokle, alta kokle, tenora kokle un soprāna kokle.

Visas piecas dāmas vieno tas, ka viņas ir skolotājas, trīs – mūzikas. Savukārt vadītāja Agita Ēķe beigusi Liepājas mūzikas koledžu kā kokles pedagogs. Savulaik Grobiņas vidusskolā strādājis brīnišķīgs māj­turības skolotājs Aivars Poriņš, kurš arī darinājis Agitas etnogrāfisko kokli. Ansambļa vadītāja teic – ansamblis pamazām virzoties uz augstāko punktu, saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem. Taču viņa neslēpj, ka iekļūt lielajā kokļu koncertā ģildē nez vai īsti būs iespējams, jo ir visādas nianses, kokļu kvalitāti ieskaitot. Tā kā kokles salasītas dažnedažādas, daudzām no tām nav slēdžu. Bet tikt pie jauniem slēdžiem nav nemaz tik vienkārši. Latvijā kokles gatavo vienīgi meistars Imants Robežnieks, bet bēniņos atrastās lielākoties savulaik ražotas Lietuvā. Savukārt slēdžu trūkums nozīmē, ka viss koncerts jāspēlē vienā tonalitātē. Tāpēc jau Agi­ta Ēķe veido ansamblim īpašus aranžējumus. Taču – profesionāliem mūziķiem tā viena tonalitāte varbūt arī traucē, bet pašu apkārtnē muzikāli ne tik viediem klausītājiem vairāk no svara izpildījuma sirsnīgums, iejūtība, patiesums. Ansambļa piecu gadu jubilejā Robežniekos bija liels koncerts, kurā Ieva spēlēja gan blokflautu, gan dūdas, Elga vēl akordeonu, grābeklīti un trejstūri, un tad arī tā viena kokles tonalitāte tik ļoti ausi neskrāpē.

Kā teic Agita, viņu mērķis ir popularizēt kokles spēli Kurzemē, jo šajā pusē vairs īsti nav ne pasniedzēju, ne spēlētāju. Un – kāda sakritība – līdz ar “Grobiņas” iedzīvošanos Robežniekos Grobiņas mūzikas un mākslas skolas direktore aicinājusi Agitu arī mūzikas skolā strādāt par kokles skolotāju bērniem. Kaut arī pagaidām bērniem interese par kokli neliela, radusies doma pieaicināt kopīgā projektā arī koklētāju ansambli no Babītes “Balti”, kuru vada skolotāja Valda Bagāta.

Ansamblis spēlē gan tautasdziesmas, gan Sergeja Krasnopjorova un Viļņa Salaka apdares un Agitas Ēķes aranžējumus. Un, tā kā ansambļa vadītāja ir arī Grobiņas luterāņu baznīcas ērģelniece, repertuārā iekļautas arī franču komponista Tēzē garīgo dziedājumu apdares koklēm.

Koklētājas muzicējušas gan Grobiņā, Līvu ciema svētkos, Bārtā, netālajā Kapsēdē, Dubeņos, gan arī sadraudzības pilsētās – Aldru pilsētas svētkos Igaunijā un Skodas pilsētas svētkos Lietuvā. Piedalījušās pirmajā lielajā koklētāju saietā Salaspilī – 4. kokļu mūzikas festivālā “Gaismas ceļā”.

Līdz koklei katrai bijis savs ceļš. “Atceros, ka bērnībā, kad ieslēdzu radio, mani piesaistīja kāda īpaša skaņa,” saka Skaidrīte Boža, “un tikai pēc laika sapratu, ka tas, ko skrēju klausīties, bija kokles. Pa īstam to apjautu vien tad, kad mācījos Liepājā augstskolā.” Vēlāk Skaidrīte pati iemācījās spēlēt kokli un Kapsēdes skolā vadīja kokļu pulciņu. Arī Sandrai ar kokli īpašas attiecības: “Mani ļoti saista kokles stīgu īpašā vibrācija, no tā gūstu prieku. Kad sakreņķējusies pārnāku mājās no skolas, metos uz mēģinājumu, bet mājās aizeju tādā mierā, ko grūti aprakstīt. Kokles skaņas ir ļoti nomierinošas. Kokle – tā ir meditācija ar skaņu.”

Agita Ēķe teic, ka kokle viņas acīs ir dievišķīgs instruments ar lielu garīguma pieskaņu. “Un man ļoti gribas, lai kokles skaņas aizkustina arī jaunāko paaudžu un bērnu dvēseļu stīgas. Tāpēc jau spēlējam.”

Skaidrīte ir vienīgā, kura spēlē pēc dzirdes. Kad vadītāja ieminas – sāksim no ceturtās takts, Skaidrīte nekautrējas pārvaicāt, paga, paga, kura tā vieta īsti ir?

Uz mēģinājumiem Robežniekos viņas sanāk reizi nedēļā, bet pirms koncertiem, protams, biežāk. Taču lielākoties notis iemācās jau mājās. Ir jauki atnākt uz mēģinājumu, atšķirt mapi… Bet, lai būtu ko atšķirt, kādam tajās mapēs visas notis jāieliek, jāsakopē. Kā teic vadītāja Agita, kādreiz tas ir arī viņas nakts darbs.

Ir bijuši arī kuriozi gadījumi. “Reiz tikai dziesmas vidū attapu, ka esmu uzsākusi pavisam ko citu, nekā manas meitenes spēlē,” atceras Agita. Kad viņa iepriecināta par sniegumu, vienmēr teic paldies savām meitenēm. Te gadi nav no svara, jo tie, kuri aizraujas ar mūziku, sirdī vienmēr jauni. Bet, ja ansambļa vadītāja Agita mēģinājumā kādu dziesmu apstādina jau trešo reizi un vēl nosaka – nu, pietiek –, tad patiešām īsti labi nav…

Taču – nav svarīgi, cik tehniski pareizi vai nepareizi nospēlēts, bet galvenais, vai klāt bijusi sirds. Un nevar būt lielāka gandarījuma, kad pēc koncerta cilvēki nāk klāt un saka: “Meitenes, liels paldies. Klausoties jūsos, aizmirsām visus kreņķus, nedienas un nebūšanas.”

 

TRADĪCIJAS

* Ik rudeni koklētājas sanāk uz ieskaņas mēģinājumu. Tiek izrunāti nākotnes plāni, uzdziedāts, uzspēlēts, izstāstīts, kas katrai uz sirds pa vasaru sakrājies. Šajos ieskaņas svētkos Elga Jonase, kā allaž, teic paldies visām koklētājām un “Grobiņas” mākslinieciskajai vadītājai Agita Ēķei.

* Tikpat tradicionāli ir Ziemassvētku koncerti, kas vienmēr notiek Robežnieku kultūras namā un evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

 

NEZINĀMĀ KOKĻU PASAULE

* Dziesmu svētkiem gatavojas 54 koklētāju ansambļi.

* Daži savdabīgi ansambļu nosaukumi: “Eola Kokle”, “Māriņa”, “Dzītariņi”, “Ekosēze”, “Kamenīte”, “Karamele”, “Rasa”, “Cantata”, “Mazā saule”, “Accorda”.

 

MANTOJUMS

* Lielākā daļa “Grobiņas” koklētāju var lepoties, ka arī viņu atvases un atvašu atvases aug mīlestībā uz mūziku. Agitas Ēķes dēls spēlē ģitāru. Elgai Jonasei viena mazmeita spēlē klavieres, otra sāks spēlēt flautu, bet trešais mazbērns kā uzburts uz vijoli. Gita Liepiņa teic, ka viņas dēls ir cilvēks orķestris. Spēlē visus instrumentus – vijoli, ģitāru, saksofonu, flautu un klavieres.

 

“GROBIŅAS” KODS

* Ansamblis pastāv septiņus gadus.

* Pašlaik tajā spēlē piecas dāmas.

* Ansambļa īpašumā pavisam ir desmit kokles, pieci instrumenti vēl gaida savus īpašniekus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+