Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. augusts, 2012
Drukāt

Atklājam piemirsto: dzejnieks Viktors Eglītis


eglitis_142

Nesen iznākusī akadēmiķes Veras Vāveres grāmata “Viktors Eglītis” sērijā “Personība un daiļrade” būs īsts atklājums. 


 

Viktora Eglīša vārdu ilgus gadu desmitus nedrīkstēja pieminēt. Varbūt viens otrs zina, ka viņš bija ievērojamā prozaiķa Anšlava Eglīša tēvs, taču arī trimdinieka Anšlava grāmatas pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas nebija pieejamas.

Ne jau iedomātas kaprīzes dēļ V. Vāvere desmit gadus veltījusi Viktora Eglīša darbības un daiļrades pētījumiem – bez viņa personības par daudziem latviešu literatūras procesiem un literatūras sakariem nemaz nevar runāt. Grāmatā ir ārkārtīgi bagāts, iepriekš nekur neapkopots faktu materiāls par sava laika kultūras procesiem. Taču Vāveres grāmatu var lasīt arī kā aizraujošu romānu, kurā bez literārā procesa atklājas arī citi slāņi: kolorīti rakstnieku tēli, raksturi un savstarpējās attiecības, mīlestības, kaislības un ģimenes peripetijas.

V. Vāveres grāmatā soli pa solim atklāts, kā Eglītis, sākumā rakstījis visai tradicionālus dzejoļus un reālistiskus stāstus tīri vai Blaumaņa garā, vēlāk dedzīgi cīnās, lai literatūrā ienāktu pasaules jaunās vēsmas, un pievēršas modernismam un simbolismam, īpaši uzsverot individuālismu. Jaunajam saturam nereti tiek jaundarināti vārdi, kas ne vienmēr ir veiksmīgi. Par to pazobojies Blaumanis dzejolī “Fallioegliāde”. Savukārt klasiskā 19. gadsimta reālisma pārstāvis Andrejs Upīts par Viktora Eglīša rakstīto spējis runāt vien ņirdzīgā tonī, nesaskatot Eglīti kā vienu no ceļa rādītājiem veselai grupai jauno rakstnieku, kā latviešu literatūras tuvinātāju lielajai Eiropas literatūrai.

Bezgala valdzinošs ir stāsts par Viktora Eglīša un Marijas Stalbovas mīlestību, kurā plaši izmantotas iepriekš nepublicētas vēstules un dienasgrāmatas un kas atklāj ne vien dziļas jūtas, bet arī Viktora Eglīša savdabīgos uzskatus par divu cilvēku attiecībām, kurās nedrīkst būt nekā “mietpilsoniska”. Tāpēc viņam Marijas aizraušanās ar Edvartu Virzu neliekas nosodāma, jo viņš ir “moderns” cilvēks. Taču grāmatā iepazīstam Viktoru Eglīti arī kā rūpīgu ģimenes tēvu. Ģimenei jāiztur smagi pārbaudījumi – gan Marijas, gan dēla Anšlava saslimšana ar tuberkulozi – laikā, kad zāļu pret to vēl nav. Mariju slimība aizved kapā, bet Anšlavs atveseļojas. Redzam, ka otrā laulība ar rakstnieci un gleznotāju Hildu Vīku Eglītim vairs nesniedz to piepildījumu, ko dzīve ar Mariju. Ne katra sieviete spēj tik pašaizliedzīgi rūpēties par vīru kā Marija, ko viņš mirušajai veltītā dzejoļu krājuma virsrakstā nosaucis par dievu sūtni.

Delikāti Vera Vāvere runā par pārvērtībām Viktora Eglīša uzskatos, ne vien par pievēršanos dievturībai, bet arī par pārspīlēto tendenci Eiropas ievērojamiem cilvēkiem meklēt galvenokārt baltu saknes. Gan rakstniecei, gan lasītājam ir un paliek mīkla, kā šis dziļi inteliģentais un erudītais cilvēks varēja kļūt par dedzīgu antisemītu un Hitlera ideoloģijas piekritēju. Viktora Eglīša dzīve izvērtās traģēdijā – viņu tiesāja Kara tribunāls un viņa mūžs noslēdzās čekas cietumā.

Veras Vāveres grāmatā faktu precizitāte apvienota ar plašu skatījumu uz tēloto personu laikmetā, radīts literārās pasaules un personiskās dzīves vienots redzējums, kas piešķir grāmatai vienreizēju skanējumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+