Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. aprīlis, 2015
Drukāt

Atvadvārdi māksliniekam Guntim Dubavam (1)

Personīgā arhīva fotoPersonīgā arhīva foto

Atvadvārdi mākslas metālliešanas meistaram Guntim Dubavam (1943. 29.06.– 2015. 22.03.).

– Tur neko nevar darīt, – parasti teica pieaugušie, un bērni to saprata. Sen tas bija, ļoti sen. Un nu arī man šobrīd ir jāatkārto šī vienkāršā un dziļā patiesība, jo… 27. martā Allažu kapsētā guldīja Gunti Dubavu.

Mūsu abu draudzība aizsākās, kad bijām galda virsmas un acu līmeņa augstumā. Sarunājāmies lēni, ilgi un pacietīgi, jo Guntiņš stipri raustīja valodiņu, kamēr es meklēju latviskus vārdiņus, jo pēc savas bērna sapratnes centos tos latviskot. Es biju Ozols, bet Guntis – Dubavs – arī ozols.

Mana un Gunta kopdzīve un garīgā saskarsme noritēja viņa darbnīcā pie karstas krāsns. Tur tiku apgaismota par to, kas patlaban notiek un kas būs tālāk.

Guntis Dubavs, mākslas metālliešanas meistars, bronzas lējējs – tā ir ļoti reti sastopama profesija, tā prasa smagu fizisko slodzi. Viņš kļuva tikai viens no nedaudziem, kuri Mazajā Ģildē saņēma Amatniecības kameras Meistara titulu. Latvijā bronzas lējējus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Guntis strādāja gan pie liela, gan maza izmēra darbiem. Visvarenākais bija Kazahstānas Brīvības piemineklis ar centrālo varoņa tēlu un daudzu figūru atveidojumu visapkārt. Vīņš bronzā atlēja mūsu pašu “zēnu un meiteņu” – tēlnieku Dumpes, Grundbergas, Skaraiņa, Gulbja, Dzintares, Panteļejeva, Zeiles, Strupulļa, Vārpas utt… darbus.

Dubavs strādāja gan pie medaļām, bareljefiem, krūšu tēliem, krustiem, ciļņiem un piemiņas plāksnēm. Tas bija viņa ikdienas darbs 30 gadu garumā.

Jāņa Čakstes piemineklis Jelgavā, mākslinieks Irbīte pie Dailes teātra, Kārlis Padegs iepretī Latviešu biedrības namam. Kopā ar tēlnieku Andri Vārpu viņi izveidoja patiešām dievinātā, visu mīlētā mācītāja Šlokenberga bisti. Tad nāca mācītāja Bergmaņa krusts…

Priekuļos plāksne kartupeļu selekcionāram Brickim, vēsturniekam Liepniekam cilnis Valmieras kapos, māksliniekam T. Ūderam piemiņas plāksne pie mājas, grāmatu izdevējam J.Rozem – Kr. Barona ielā un vēl daudzi izstāžu darbi. Bija jāpalīdz atjaunot vai restaurēt Operas teātra strūklaku, Vērmaņa parka zivtiņas, Dziesmu svētku parku…Simtiem darbu…

Pieminekli māksliniekam Kārlim Padegam (tēlnieks Andris Vārpa) par skaistāko uzskata vai visi, kas redzējuši. Atklāšanas laikā Guntis Dubavs murrāja kā runcis (no labsajūtas), jo piemineklis ir tiešām izteiksmīgs un nolikts pienācīgā vietā. Jaunais pasaules iekarotājs un dendijs uz īsu brīdi atspiedies pie Vērmanīša sētas, un it kā “ir”, bet varbūt, arī “nē” šajā dienā un šajā laikā. Kolosāli! Tieši pretī “Māmuļai”.

Guntim sāpēja un viņš nosauca par cūcību “Godmaņa laika” pagrīdes dzelžu pieņemtuves, kur aizgāja mūsu tautas tagadne un pagātne. “Latvija kļūs par vienu vienīgu Pedvāles akmenszemi,” bronzas liešanas meistars sūrojās.

Atmiņu veltījumu Guntim Dubavam pabeigšu ar to, ka vecvecāku mājas viņš atstāja pilnīgi atjaunotas: palika iekopts dārzs un bišu stropi, palika vienīgais brālis Viesturs… arī tas, ka Guntim tika piešķirts grāfa tituls no paša gaisa balona īpašnieka Dukštes kunga,…mežs ar putnu būrīšiem, sēnēm un ogām…

Viss, viss palika virs zemes, arī pēdējā vieta, kur Guntis iegāja smaidīgs – pirtiņa.

Un tur neko nevar darīt!!!

Savā un Latvijas tēlnieku vārdā – Valentīna Ozola

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Sirsnīgi, tēlaini atvadvārdi – paldies…

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+