Mobilā versija
Brīdinājums +10.2°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
3. oktobris, 2017
Drukāt

Baltais kupols. Melnais zārks

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Edgars Vērpe, "Gruz 200". Koks, autortehnika, 50 x 25 cm (x200). 2017. Autora īpašums.

Kā balts putns nevar izvairīties no tumšas ēnas, tā arī vizuālajai mākslai, lai cik tā mums asociētos ar patīkamām emocijām un skaistumu, kopš civilizācijas pirmsākumiem nāves tēma seko līdzi kā viena no centrālajām. Nāve ir klātesoša māk­slā ciļņos, kur attēlotas senās pasaules mitoloģiskās cīņas, nāve ir līdzās visai kristīgajai ikonogrāfijai kā neizbēgamais, bet mistiskā veidā pārvarams posms patiesi ticīga cilvēka dzīvē. Nāve pat slēpjas iepriekšējo gadsimtu eiropiešu klusajā dabā, kur starp ziedu dzīvesprieku apliecinošo krāšņumu vienmēr stūrī nemanāmi trūdēja auglis vai krita trauslais pokāls, atgādinot par skaistuma un svētku pārejošo raksturu. Arī šodien, nomināli dzīvojot miera laikā, bet nepārtraukti dzirdot par karu un katastrofām, māk­slinieks nevar ignorēt nāvi kā mūsdienu dzīves informatīvo fonu. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kupola zālē šobrīd var apskatīt gleznotāja Edgara Vērpes izstādi “Intereses. Konflikts”, kurā mākslinieks mēģināja ieklausīties “kara balsī”.

Edgars Vērpe pazīstams kā gleznotājs, kura daiļradē brutāla enerģija klātesoša pat tad, kad viņš veido sērijas ar zivīm kolāžas tehnikā. Piešķirot lielu uzmanību niansēm, viņam patīk spēlēties ar nelielām variācijām, kas rodas darbā tikai tad, ja mākslinieks ir pietiekami drošs, lai par savu līdzautoru ņemtu Viņa Majestāti – Gadījumu. Tādas radošas sadarbības gaitā kontrolētas tehniskas nejaušības kļūst par māksliniecisku efektu. Arī šoreiz, veidojot darbu sērijas, Vērpe neizstāda tās kā gleznas, bet pārvērš par meditatīvu instalāciju–transformeru, kura potenciāli var pielāgoties jebkādai telpai.

Izstādes nosaukumā iekļautais konflikts vistiešākajā veidā parādās melnas un baltas krāsas konfrontācijā. Melns taisnstūris žilbinoši baltā telpā – tas ir pirmais, ko var pamanīt, uzkāpjot muzeja pēdējā stāvā. Šis emocionālais krāsu kontrasts zināmā mērā vienmēr raksturīgs Vērpes darbiem, sākot no viņa agrīnajām klusajām dabām. Tāpēc, no vienas puses, izstādītajos darbos tiešā veidā var saskatīt stilistisku pēctecību, bet, no otras puses, šī izstāde, visticamāk, paliks kā pašpietiekams, noslēgts projekts, kuram nebūs turpinājuma mākslinieka daiļradē. Iespējams, ka Edgars Vērpe atkal atgriezīsies pie zivīm, līmētām no žurnālu lapu izgriezumiem, jo arī šī izstāde paradoksālā vaidā izaugusi no zivs formas.

Pats mākslinieks, strādājot pie šā projekta, par vienu no iztēli stimulējošiem avotiem min ne tikai ziņas, bet arī savas bērnības atmiņas par vasarām Priekulē, kad, spēlējoties ar izraktiem Otrā pasaules kara ieročiem, jaunajiem puikām bijis žēl piedzimt, viņuprāt, tik neheroiskā pēckara laikā. Tomēr izstāde paceļ šo jaunības dullā heroisma un bezjēdzīgu upuru tēmu pāri individuālām atmiņām. Centrālā melnā siena, kas sastāv no multiplicētiem zārku atveidojumiem, vienlaikus ir kā memoriāls un kā ikonostass (arī ikonas veidoja pēc viena šablona ar nelielām variācijām), kuru vērojot rodas pārdomas gan par cilvēka dzīves cenu kara laikā, gan par upuriem, gan par nāves neizbēgamību. Nosaukums “GRUZ 200” (“Krava 200”) atsaucas uz krievu militāro žargonu Afganistānas kara laikā, kas nozīmēja mājās sūtītus padomju karavīru līķus cinka zārkos, rēķinot uz katru aptuveni 200 kilogramus transportlīdzeklī. Un atkal Vērpe necenšas stāstīt par kādu konkrētu karu, bet krāsu un tēlu metaforisko spēku izmanto, lai parādītu universāla rakstura traģēdiju.

Visticamāk, apzināti nedomājot par reliģiskiem motīviem, māksliniekam izdevies piešķirt amatnieciski rupji veidotām līmētu papīru zārku kompozīcijām uz finiera plāksnēm viduslaiku mākslas robusti suģestējošo spēku. Zivs siluets, kas atgādina par Kristus zīmi, pārtop par jauno laiku “krusta karu” simboliem – patronām un līķiem cinka zārkos. Melnā siena baltā kupolā iztaisnojas kā sava veida Pastarās tiesas aina, atgādinot par to, kas notiek, kad lielu varu interešu konflikts aizstāj visus baušļus.

Kā mocekļu atribūti Kupola zālē tiek eksponēti vēl divi cikli ar patronu un mīnu grafiskiem simboliem apdrukātām finiera plāksnēm. Lakoniskas formas un robusti materiāli no būvniecības preču veikaliem galarezultātā dod to brutālas patiesības efektu, kas tik ļoti vajadzīgs, runājot par nāves tēmu. Šoreiz Vērpe izmanto nevis krāsoto papīru monohromas kolāžas, bet no salīmētām korķa pārseguma loksnēm veidotus patronu un mīnu formas spiedogus. Mehāniski uzspiesti patronu attēli kā īsta munīcija, ļoti līdzīgi pēc formas, tomēr ar mazām niansēm – katrai bija savs mērķis un upuris, katrai izveidojas savs rūsas raksts, guļot melnajā zemē.

Neskatoties uz lakonisko formu, Edgara Vērpes izstādē–instalācijā apvienojušās vairākas fundamentālas tēmas. Kara un nāves tēma tiek pasniegta ne tikai no kāda aktuāla konflikta un spēku sadursmes viedokļa, bet kā fundamentāla mūsu dzīves sastāvdaļa, bez kuras nav iedomājama pasaules vēsture. Bet ļoti interesanti, ka starp melniem zārkiem ir arī viens dzīves simbols. Šajā gadījumā tas ir pats kupols, jo muzejs ir ne tikai telpa ar gleznām, bet arī patvērums, kur māksla ir pēdējā miera osta brāzmainā vēstures jūrā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+