Kādas problēmas veselības aprūpes sistēmā akcentē pacientu organizācijas? 0
Svetlana Sproģe, Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāja: “Sarežģītākā problēma ir zāles, kuras ir dārgas un bieži netiek kompensētas. Nākamais – kamēr nokļūsti līdz komisijām, jāveic daudzi izmeklējumi, kas cilvēkiem, kuri daudz nekustas vai dzīvo dziļos laukos, ir sarežģīti. Tāpat grūti atrast īstos ārstus, pie kuriem jādodas. Īpaši tad, ja redzes prognozes ir negatīvas – vai nu nav acs, vai slimība ir attīstības stadijā. Situācija, kad jāiet katru reizi pierādīt, ka tev nav acs un tu patiešām neredzi, ir pazemojoša. Bieži tie cilvēki, kuriem ir smagi redzes traucējumi, ir bezdarbnieki vai pensionāri, kuru finansiālais stāvoklis ir diezgan slikts. Izglītības iespējas, nodarbinātības iespējas, vides pieejamība ir sāpīgi jautājumi. Vajadzīga sabiedrības izpratne un politiski lēmumi, kas uzliktu par pienākumu iestādēm nodrošināt vides pieejamību.”
Marika Karlsone, Latvijas Kaulu, locītavu un saistautu slimnieku biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece: “Lielākā problēma ir reimatologa nepieejamība. Vai tās ir kvotu lietas vai speciālistu mazais skaits, bet trīs četru mēnešu gaidīšana nav nopietna. Citi pie ārsta nevar tikt pat gadiem. Stradiņa slimnīcā, piemēram, ir noteiktas dienas, kad ir jāzvana, lai pieteiktos, bet ne visiem sanāk sazvanīt. Pat arī tad, ja cilvēks izvēlas maksāt pats, pie ārsta nevar tikt pilnīgi bez rindas. Pēdējos gados šī rindu problēma ir visu laiku. Veselības ministrs Guntis Belēvičs grib visu atrisināt ar vingrošanu. Vienmēr atrunājas ar naudas trūkumu, bet visam citam, izņemot veselību, naudas pietiek.”
Indra Štelmane, Latvijas Diabēta federācijas prezidente: “Gadiem ceram un gaidām, ka uzlabosies diabēta pacientu aprūpe – samazināsies rindas, tiks veicināta ārstu pieejamība, palielinās kvotu apjomu vai vispār no tā atteiksies. Sāpīgs jautājums ir arī tas, ka kopš krīzes likvidēja gan diabēta pacientu valsts apmaksāto apmācību, gan apmaksātās diabēta aprūpes māsas. Līdz ar to daudziem ārstiem nākas pildīt māsas darbu. Pat bērniem vairs nenodrošina apmācību. Vairākkārt esam vērsušies Veselības ministrijā ar lūgumu risināt apmācību problēmu. Vairāk par tukšiem solījumiem neesam saņēmuši. Daļa ārstu, kuri var strādāt ar diabēta pacientiem, brauc uz ārzemēm, jo Latvijā kvotu dēļ viņiem nav nodrošināts darbs, nerunāsim nemaz par atalgojumu. Gribētos arī labākus nosacījumus kompensējamām zālēm, kuru līdzmaksājums ir ļoti augsts. Ar esošo ministru Belēviču ir pagrūti. Ar Ingrīdu Circeni bija abpusēji izprotošas sarunas.”
Sandra Gerenovska, Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidente: “Galvenais, lai nedzirdīgie pie visiem ārstiem varētu tikt ar tulkiem. Dažbrīd ārsti tulkus no kabineta dzen ārā, sakot, ka tiks galā rakstot, taču bieži nedzirdīgajiem ar to ir problēmas, tāpēc nepieciešams tulks. It kā likumā rakstīts, ka ārsts nedrīkst kabinetā ielaist trešo personu, tāpēc būtu jāmaina likumdošana. Valsts mums apmaksā planšetdatorus, ar kuriem varēsim tiešsaistē sazināties ar tulkiem, taču ārsti nemaz nevēlas tā strādāt. Būtu labi, ja vairāk būtu pieejama arī vizuālā informācija, piemēram, liftos. Tāpat gribētos, lai svarīga informācija būtu pieejama arī zīmju valodā, piemēram, Veselības ministrijas mājaslapā. Nejūtam ievērojamu situācijas uzlabošanos veselības aprūpē gadu laikā. Sociālās rehabilitācijas un tehnisko palīglīdzekļu jomā atbalsts ir, bet veselības aprūpes ziņā izmaiņu nav.”
