Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. maijs, 2016
Drukāt

Bērniem par Visumu

Foto - Ansis StarksFoto - Ansis Starks

Edgars Samītis izrādē ir atradis personiskus mīļvārdiņus katrai no supersīkajām būtnēm.

Sākotnēji recenziju par Jaunā Rīgas teātra izrādi bērniem “Īsumā par Visumu. 1. daļa” nebiju iecerējusi, jo mēdz teikt, ka pirmie kucēni jāslīcina. Režisora Gata Šmita talants līdz šim mērķējis un īstenojies labos trāpījumos kino, mūzikla, psiholoģiskas drāmas un operas virzienos, tāpēc pavērsiens uz mazo skatītāju auditoriju ir negaidīts. Taču jaunā izrāde ir ne vien oriģināla, bet arī rosina plašākas pārdomas par šodienai raksturīgo teātra uztveri.

Saskaņā ar teātra anotāciju “Īsumā par Visumu” iecerēta kā “redzesloku paplašinoša izrāde sākumskolas skolēniem”, kas īstenojas trijās epizodēs par triju zinātņu – astronomijas, bioloģijas un cilvēku evolūcijas – pamatiem. Lai cik sarežģīti skanētu jēdzieni, to būtībā ietverti fundamentālie elementi, kas katram bērnam tā vai citādi jāzina.

“Īsumā par Visumu” konstruktīvais koncepts atbilst mūsdienīgas pasaules lietu kārtībai, kādā bērni orientējas ikdienā. Režisors racionālo attieksmi pārceļ uz mērogos gigantiskām, ar ikdienas prātu neaptveramām lietām, un no šādas savietošanas rodas paradoksāls secinājums. Kā tas, kas izskaitļojams ciparos un pat ieraugāms ar tehnikas palīdzību, samērojams ar cilvēka izjūtu mērogu?

Skatītāju vidū pamanīju režisores Rozes Stiebras vērīgās acis, tāpēc, lai precīzāk formulētu izrādes būtību, izvēlējos atsauci uz šābrīža izstādi “Uzminēt brīnumu. Rozes Stiebras un Anša Bērziņa animācijas filmas” Kino muzejā, kas veltīta aplikācijas un zīmētās animācijas klasiķiem. Atšķirībā no viņu pieejas Šmita izrāde veic pretējo – nevis cenšas minēt brīnumu, bet gan to izskaidrot. Tēlainība cita, rakursi citi. Multfilmas “Fantadroms” kaķa Indriķa XII, Peļu mammas un citu kosmisko būtņu attiecībās valda psiholoģiskas saites vienam pret otru, kā, piemēram, ilgošanās, kas uzveic gaismas gadu attālumus, draudzība, kas siltāka par uguni, bet JRT teātra skatītājiem jārēķinās ar argumentāciju, ko sniedz skaitļi, fotošops, mikroskops un citas tehniskas iespējas. Vai racionāla attieksme dabas izpētē ir jauna? Nē, to apliecina kostīmu mākslinieces Keitas “citētais” 19. gadsimts, kad tehnikas attīstība ļāva ielūkoties līdz tam nezināmās dabas parādībās un lielie ģeogrāfijas atklājumi bija īpaši populāri. Kostīmu stilizācijas rosina pārcelties Žila Verna grāmatu varoņu laikos, un tajos īstenots romantizēts priekšstats par ceļojumiem laikā un telpā.

Izrāde sākas, visus skatītājus dalot trijās grupās, lai izstaigātu trīs melnos kabinetus (scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš). Mērķtiecīgi piepildīts laiks starp epizodēm, aicinot bērnus zīmēt, būvēt, kustēties. Katra spēles epizode ir pietiekami gara, lai kopumā nerastos “kā, jau beidzās?” sajūta, kas nereti pavada bērnu īsmetrāžas iestudējumus. Simpātiski un pārdomāti no teātra puses ir iedrošinoši gidi, kuri vadā grupas, līdzi dodot palīginstrumentus – kabatas lukturīti, palielināmo stiklu vai bumbiņu. Katrā kabinetā saimnieko viens aktieris – epizodes vadītājs –, tērpies stilizētā tērpā. Aktieriem – Janai Čivželei, Edgaram Samītim, Ivaram Krastam – jāīsteno Alberta Einšteina citētais moto, kas vienlaikus ir uzdevums: “Ja tu kādu parādību nevari izskaidrot vienkārši, tad tu to nesaproti pietiekami labi.”

Lai arī uzdevumi līdzīgi, aktieri tiek ar to galā ar dažādām sekmēm. Epizožu atšķirības ir ievērojamas ne vien tēmu ziņā, bet arī tēlainības ietilpībā. Visracionālākie bērni par spilgtāko atzīs Edgara Samīša zinātnisko epizodi, kurā ar spēcīgu mikroskopu ielūkojamies, aktiera vārdiem runājot, “sīkaliņu” pasaulē. Palielinājumā redzam vismazākos planētas iemītniekus, kuri te ir daudz ilgāk par mums. Jauki, ka E. Samītis atradis personiskus mīļvārdiņus supersīkajām būtnēm, kuru daudzums patiesībā nav pārsteigums ne vien pieaugušajiem, bet arī bērniem. Epizode vairāk par citām līdzinās lekcijai, un saskarsme ar bērniem ir visciešākā. Aktiera atbildes uz tiešajiem jautājumiem, no kuriem viņš neizvairās, ir abpusēja gandarījuma vērtas.

Epizodē par senākajiem “mūsu vectētiņiem” nākas vairāk klausīties nekā redzēt. Kaspara Znotiņa balss neitrālā vēstījumā runā par dažiem Homo sapiens sugas priekštečiem, individualizējot atsevišķus eksemplārus ekrāna projekcijās. Mini­stāstiņi par Tobija, Anselma un Helmūta dzīves gadījumiem tomēr ir tekstuāli tik pieblīvēti ar sarežģītiem vārdiem, ka sākumskolas skolēniem, vēl jo vairāk klātesošiem bērnudārza vecuma bērniem, paslīd garām. Garlaicību pastiprina tumsa, bezpersonisks mūzikas fons un aktrises Janas Čivželes svinīgā “vecvectēvu” portretu nēsāšana, kas nekādu attieksmi nepauž. Arī ieslēgt gaismas lukturīšus nav īstas vajadzības.

Toties emocionāli atvērtākos bērnus gaida iedvesmojošs pārsteigums Ivara Krasta iedzīvinātajā epizodē par neaptverami milzīgiem skaitļiem. Iepazīstinot ar sevi, aktieris sevi nosauc par Vienu. Tādējādi ir atrasts atskaites punkts citādi grūti saprotamām skaitļu virknēm un mērogiem. Skatītāji drīkst pataustīt vienu smilšu graudu, tad 10, tad 100, 1000 utt. Tālāk aktieris turpina tekstu par lieliem mērogiem, planētām, Galaktiku, attālumiem, bet pats vienlaikus skrituļo ap galdu, ap kuru sēž skatītāji. Apļveida kustība ir saskaņota ar gravitācijas spēka modeli – melno galdu. Arī ap galvu riņķojošā Mēness figūra, noslēpumaini zili mirdzošais punktiņš pie aktiera cepures, kurš nepārtrauktā kustībā rotē ap skatītājiem, atdarina planētu pārvietošanos. Balss intonāciju, precīzo tekstu un darbības caurvij skumjas vientulības atmosfēra. Aizraujoša ir iespēja katram skatītājam ripināt lodītes sfēriski izliektajā audumā. Bēdīgā lelle Če če Čimpidrilka un sērīgā dziesmiņa papildina koptēlu. Šai epizodē parādās tas režisors – perfekcionists, kurš savulaik Dailes teātra izrādē “Naži vistās” precīzās sliedēs ievirzīja aktieru dvēseļu mikrošūpoles, un poētiķis, kurš, piemēram, iestudējumā “Mežonīgā pilsēta” sataustīja slēptākās un trauslākās lirikas stīgas.

Izrādei nav fināla, kopsaucēja vietā – pārdomas par poētiku, kas ir ietilpīgāka par racionālo pieeju, kādā cenšamies izskaitļot Visumu. Labs starts nākamajai pasaules telpas apguves daļai, kurā, pieļauju, būs vairāk no tā teatrālā izjūtu fenomena, kas piešķir JRT izrādēm kvalitātes zīmolu.

 

Uzziņa

“Īsumā par Visumu. 1. daļa”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (izrāde notiek Muzeja zālē, Talsu ielā 1)

Režisors: Gatis Šmits, scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš, kostīmu māksliniece Keita, teksts: Gatis Šmits, Marta Elīna Martinsone, piedaloties izrādes ansamblim.

Lomās: Jana Čivžele, Edgars Samītis, Ivars Krasts.

Nākamās izrādes: 3., 5., 6. maijā.

 

Vārds skatītājām

Dana: “Interesanti, nav klasiska teātra izrāde, drīzāk zinātnisks eksperiments! Bērns ļoti priecīgs un vecāki arī! Aizraujoši!”

Baiba: “Lielisks antidepresants bērnu vecākiem! Poētiski un tēlaini, un nedaudz smeldzīgi.”

jrt.lv

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+