Egils Līcītis: Informācija ziņkārīgajiem, kā Latvija prezidē Eiropu 0
Jau mēnesi esam ilksī iejūgti stūresvīri, prezidējot Eiropas Savienību no Atlantijas okeāna līdz lapu ledus būdiņām tālu ziemeļos. Skaidrs, ka bez mūsu saprātīgas virsvadības Eiropa būtu kuģis, kas zvārojas uz visām pusēm, aita, kas nezina, kurp iet, kur dēties. Rīgā ierodas briseliešu izlase, ekselences un zemāki apakšnieki, titulētās personas, caurmērā tīrīgi, vakaros frakoti kungi, un dāmas tualetēs, kas vēl siltas no franču skrodera adatas. Tiek ierobežota satiksme, gaisā uzlido helikopteri, kuš, cietiet klusu – notiek padomes sēde vai neformālā sanāksme! Nāk ministri, mūsu Marss Vējonis vai Anrī Matiss – nopietnībā, itin kā dzīrušies pilotēt boeingu vai konsultēt neiroķirurģijā. Nemaz nepateiksi, ka letiņiem Eiropas saimniecības darbi līdz šim bija pavisam sveši!
Smalkie briselieši, romieši, atēnieši, berlīnieši, kuri Latvijā eksponējas kā lauku mājās, sagājuši lielajā viesistabā Nacionālajā bibliotēkā. Atlanti, kas tur uz pleciem Rietumu civilizāciju, izgudrēm apspriežas savā mitoloģijā. Ko runā eirokrātu valodā, vienkāršiem prātiem nav lemts saprast, un mitoloģija drusku izskatās pēc biezas miglas.
Ak, nieks, kā dziesmā “Smoke On The Watee” dzied, lieli dūmi vāliem velsies pār Daugavu, un, vai melni vai balti, būs signāls, kā Vatikānā pie pāvesta vēlēšanām, ka uzvarējis visvarenais konsenss un pieņemts no Kabo de Roka zemesraga līdz Abrenei nozīmīgs lēmums.
Ziloņkaula tornī (Miglu, pardon, Gaismas pilī) pat liekas, ka cilvēki ar puspievērtiem plakstiem snauž. Ak nē – cik plati atdarās acis un ausis, sekojot aicinājumam uz bufeti. Viesmīlīgie latvieši klāj galdus simtiem personu, kas dosies uzbrukumā šķiņķim. Ar pusdienu gongu paziņo pelēko zirņu+speķa degustāciju. To pavada mutes izskalošana ar valmiermuižnieku. Desertā – “Prozit” konfektes ar liķieri. (Mūsu radinieki Eiropas saimē, kas godā Allāhu, nedrīkst tikt kārdināti ar cūkas miesu!) Daži eiropieši gribētu zināt, ko ar cilvēku var izdarīt kaviārs un daudz, daudz šņabja. Viņi eirokrātu karjerā, organizētajā un labi apmaksātajā bezdarbībā diezgan iztrakojušies, Strasbūras “Aviator” naktsklubā dejā griezušies kā spoles uz galda, bet labprāt iepazītos ar Rīgas jaunāko deju – lipsī vai sudmaliņām. Pusdienas vareni pulsējošiem prātiem ir sātīga bauda, bet arī atslodze smadzenēm un nodarbe gremošanas sistēmai. Bet ir taču jāpieņem Latvijas virzītās monumentālās prioritātes! Ar gudru Rinkēviča kunga ziņu tiks noregulētas Kartāgas – Romas miera sarunas un iecietīgi atrisināta Dreifūsa prāva. Eiropu digitalizēs, ar vairākām rezolūcijām lūgsies balto rasi nedarīt pāri muhamedāņiem. Uzlabos ES krama ieročus briesmīgajā hibrīdkarā, lai aizliktu priekšā kāju krievu propagandai!
Prezidentūras zeltījumu nolupinās arī vietējie ļautiņi. Diplomātiskās pieņemšanas lielajā viesistabā bez blamierēšanās ir mūsu valsts labākā reklāma. Ieguvums un loms komersantiem, kas dod gultasvietas, vadā, baro, dzirda. Sakiet, vai Eiropas notikumu bagātiem cilvēkiem mazāk tīk priekameitas nekā NATO zaldātiem? To gan kā speciālists labāk zinās Lemberga kungs, bet kas zina, varbūt kādu zelteni Briseles alfa tēviņš pēc visa šitā pat vedīs uz zagsu? Cik dzeramnaudās nopelnīs viesnīcu istabenes, ar uzkarsētu pletīzeri buktējot kungu izejamās kārtas – bail iedomāties! Ja vēl ķērcošās Daugavmalas kaijas samaitā parādes tērpu – atkal eirītis ķešā.
Suvenīru ražotāji pratuši parakt pa kilogramam burkās iepildīta Zemgales māla, iekonservējuši kārbās dzidrināto priežu gaisu, sasaiņojuši rupjmaizes klaipus. Vislabākās atmiņas par Latviju eirokrāti vedīs sev līdzi. Pamāsim lidostā ar roku, bet neardievosimies. Gaidām atkal ciemos!
