Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
24. marts, 2016
Drukāt

Mājā Vārnu ielā, kur bērnībā dzīvoja Vizma Belševica, top spēlfilma “Bille”

Vizmas Belševicas bērnības mitekļa pašreizējā īpašniece Rita Bednarska ar mazmeitu. Foto - Valdis SemjonovsVizmas Belševicas bērnības mitekļa pašreizējā īpašniece Rita Bednarska ar mazmeitu. Foto - Valdis Semjonovs

Rīgā netālu no Grīziņkalna Tallinas ielai pieplakusi Vārnu iela, kuras sesto namu rotā bareljefs – maza meitene ar “ponija” frizūru, lenti matos un uzrakstu “Bille”. Ap to laiku, kad 1998. gadā Rita Bednarska un viņas tuvākie radi saņēma mantojumā šo daudzdzīvokļu namu ar visiem īrniekiem, bērniem literatūras stundās sāka mācīt par Vizmas Belševicas “Billi”. Un kā zibens – stāsts taču par mūsu pašu māju! Tā radās ideja par plāksni pie nama sienas. Tas bija pirms daudziem gadiem, taču kādu bēdīgu notikumu R. Bednarska atceras vēl šodien: “Pati mitinos nama otrajā stāvā tieši virs plāksnes. Viennakt dzirdu troksni, paskatos pa logu – divi vīri ar pamatīgu lauzni mēģina sist sienā, lai dabūtu nost plāksni. Krāsainais metāls taču. Nodoms zagļiem neizdevās, jo tēlnieks Gļebs Panteļejevs plāksni sienā bija iestrādājis pamatīgi, tā uz mūžiem. Caurums vēl tagad palicis.”

Ieejot pagalmā, skatam atklājas gaiši dzeltena koka divstāvu sētas māja. Tās pirmā stāva pirmie trīs logi ir tie, pa kuriem pagalmā un pasaulē bērnībā lūkojās Vizma Belševica, redzēto un izjusto aprakstīdama triloģijas pirmajā grāmatā “Bille”. Šovasar režisore Ināra Kolmane še turpinās uzņemt spēlfilmu ar tādu pašu nosaukumu.

 

Pētermaņu atstātais mantojums

Namam ir sava vēsture. Tālajā 1890. gadā rūpnieks, ugunsdzēsības goda biedrs Ģederts Pētermanis Rīgā, Vārnu ielā 6, uzcēla koka sētas māju. 1920. gadā tapa arī vairākstāvu mūra nams ielas pusē, pie kura tagad atrodas Gļeba Panteļejeva darinātā plāksne. Pēc 12 gadiem mājas saimnieks šķīrās no dzīves, bet īpašumu pārņēmusī viņa kundze Jūla Pētermane trīsdesmito gadu otrajā pusē sētas mājas pirmajā stāvā divistabu dzīvoklīti izīrēja jaunam pārim ar mazu meitenīti, vārdā Vizma. Ģimene šeit dzīvoja no 1937. gada līdz pirmajiem Otrā pasaules kara gadiem, kad Vizma ar māti, riskējot ar dzīvību, nesa ieslodzītajiem ēdienu…

Kad Rita Bednarska – Jūlas Pētermanes brāļa mazmeita – atguva īpašumu, namu pārvalde to atdeva ar lielu prieku, jo juku un pēckara gados dzīvokļi bija gan izdeguši, gan labākais iztirgots. Tagad fotoattēlā pie sienas R. Bednarskas darba istabā šajā ēkā redzams mājokļu kādreizējais izskats – krāsnis aplupušiem stūriem, katli melniem dibeniem. Arī dzīvoklis, kurā mitinājās Vizmas Belševicas vecāki, bija izdedzis. Tagad tajā mīt, protams, citi īrnieki. Līdz ar to saprotams, ka mājā diemžēl nav saglabājies neviens priekšmets, kam būtu pieskārušās Vizmas Belševicas un viņas vecāku rokas. “Pat no manas radinieces Jūlas Pētersones saglabājies tikai viens pats apaļš galdiņš, kuru nevienam neatdotu ne par kādu naudu,” stāsta R. Bednarska. Saņēmusi mantojumā namu Rīgā, viņa pārcēlās no laukiem uz Rīgu. Pēc profesijas ķīmijas un bioloģijas skolotāja, apguva grāmatvedību, namu apsaimniekošanu un tagad šajā jomā var dot padomus ne vienam vien. “Tagad modē ar īrniekiem cīnīties, cenšoties viņus no dzīvokļiem izlikt, taču rīkoties var arī pavisam citādi, cilvēcīgi.”

 

Paspēj pirms remonta

Režisore I. Kolmane mājas tagadējo īpašnieci uzmeklējusi pēdējā brīdī, jo nama saimniece jau gatavojusies ķerties pie ēkas renovēšanas un tādā gadījumā tas vēl vairāk attālinātos no Vizmas Belševicas jaunības laiku izskata, kad pagalmā stāvēja rati, dīžājās zirgi… Arī tagad filmējot daudz kas būs jāvecina, jāizmanto datorgrafika.

Māja Vārnu ielā 6 un tās saimniece ir filmas talismani, neslēpj I. Kolmane. Filmas vārdā R. Bednarska atlikusi iecerētos remontdarbus – pielikt koka ēkai notekcauruli, mainīt savu laiku nokalpojušo bruģi, kas tagad izskatās kā mute ar cauriem zobiem un nav labākā rotaļvieta maziem bērniem. Tie pēdējos gados šajā namā sadzimuši ļoti daudz un vai visi ar latviskiem vārdiem – Ieva, Kaspars, Liene… Kad filma būs pabeigta, nāksies šķirties arī no lielās kastaņas, kas laiž saknes kaimiņmājas pagrabos, būs jāatjauno kopīgā sēta, kas laižas slīpumā…

I. Kolmane stāsta, ka filmas veidotāji gribējuši pēc iespējas mazāk traucēt nama iemītniekus, taču dabiski, ka filmētājus nevar nepamanīt. Taču nama iedzīvotāji bijuši tik pretimnākoši, gatavi “iet kadrā”, neviens nerādījies pie loga, kaut filmēts ticis no agras gaismas līdz dziļai naktij. “Protams, kino, tās ir lielas neērtības, aparatūra aizņem visu sētu, sarežģī dzīvi īrniekiem, taču tāda cēla darba vārdā kā filma “Bille” jau daudz ko var pieciest,” teic Rita Bednarska.

 

Naudas vēl trūkst

I. Kolmane stāsta, ka filmas iecere ir ļoti sena un arī pirmais naudas piešķīrums ir ļoti sens, no kā par autortiesībām ticis izmaksāts arī rakstniecei Vizmai Belševicai. Tāpat režisorei prieks, ka izdevies ar rakstnieci aprunāties par to, kā viņa redz iecerēto filmu.

Vārnu ielas 6. namā norisināsies gandrīz puse no filmas darbības. Bille še atgriezīsies ik pa laikam – gan no laukiem, gan bērnu gājiena uz Leiputriju, kas tāpat kā laime un sapņi katram sava, gan vectēva mājām, kas filmēšanai vēl tiek meklētas Ventspils pusē, kur audzis Billes tēvs, gan no ulmaņbērna piedzīvotā pie mammas draudzenes. Kas nezina, vietā pastāstīt, ka par ulmaņbērniem sauca tos, kuri vasarās no pilsētas tika sūtīti palīgā lauku saimniekiem.

Režisore priecājas, ka filma 60 procentus no nepieciešamā budžeta saņēmusi Nacionālā kino centra Latvijas simtgades filmu projektu konkursā. Taču absolūtos skaitļos aina nav tik spoža. Vēl trūkst vairāku simtu tūkstošu, tādēļ filmētāji meklē kopražotājus un ir atvērti sponsoru piedāvājumiem, jo filmā ir iecerētas arī vērienīgas epizodes. Piemēram, filmas fināla pusē iecerēta Billes pirmā skolas diena, kas, kā lasām grāmatās, notikusi bērnu pilnā Pāvila baznīcā, 18. novembra svinību aina, kad Bille, iedama vecmāmiņai pie rokas un uzlūkojot aiz stikliem izliktos vadoņa portretus, noteikusi: “Pilni logi ulmaņiem.” Ne pa jokam būs epizode, kur Billes tēvs jāj ar govi un kurai vēl jāmeklē kaskadieris.

I. Kolmane “Billi” izlasījusi, gaidot savu pirmo mazuli, un vienā elpas vilcienā, ar milzīgu baudu. “Kaut gan esmu citas paaudzes cilvēks, man šis darbs ir ļoti tuvs, jo tajā daudz kas sasaucas ar sajūtām, ko pazinu no savas vecmāmiņas, fantastiskas stāstītājas atmiņām,” piebilst režisore. Kā zināms, arī Vizma Belševica “Billi” veltījusi saviem mazbērniem.

 

Vēsturi ne noniecinās, ne idealizēs

Jautāta par filmas kopnoskaņu, I. Kolmane stāsta: “Ja man kāds saka – paskarbi, nabadzīgi, tad man šķiet, ja Vizma bērnībā būtu augusi siltos ap­stākļos, lutināta, varbūt mums nebūtu tāda līmeņa dzejnieces kā Belševica. Viņa ir no tiem bērniem, kuri, kā teic scenārija līdz­autore Evita Sniedze, nepiedzima ar zelta karotīti mutē. Negribam vēsturi ne noniecināt, ne idealizēt. Skaistākais filmā būs bērna iekšējā, emocionālā pasaule, dzīve, kādu mazā Bille gribētu un kāda tā patiesībā bija.” Tētis mazo Billi mīlēja, tomēr bija liels dzērājs, māte slima ar nerviem, tomēr skaista, izdarīga sieviete, kura savu dzīvi arī redzēja citādi, nekā tā pagāja. Un kā tas izskatās bērna acīm? “Mamma varēja būt smalka dāma, bet piedzimu es…” rakstīja Vizma Belševica. “Mēs, protams, pieturēsimies pie vēsturiskās patiesības, veidosim attiecīgu vidi, bet nedomāju, ka mums tam visam jāpieiet skrupulozi,” neslēpj 
I. Kolmane.

Filmas scenārija līdzautors ir I. Kolmanes dzīvesbiedrs Arvis Kolmanis, māksliniece Ieva Romanova, Billes tēva lomai apstiprināts Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš, mammu atveidos valmieriete Elīna Vāne. Billes lomai pēc vairākkārtējām provēm no daudzām Latvijas meitenēm apstiprināta Rūta Kronberga, bet epizodē, kur Billei ir tikai trīs gadiņi, – Sofija Juška. Filmā būs redzama arī toreizējā mājas īpašniece Jūla Pētermane, kas bijusi skarba un augstprātīga kā pret Billi Belševicas atmiņās, tā dzīvē pret pārējiem sava nama īrniekiem. Aktrise viņas tēlam tāpat kā visām pārējām lomām (izņemot jau minētos Billes vecāku atveidotājus un pašu Billi) nav vēl apstiprināta un tādēļ netiek 
izpausta.

No dzīves Billes bērnības mājokļa cēlāja un īpašniece Jūla Pētermane šķīrās 1947. gadā, trīs gadus pirms Rita Bednarska nāca pasaulē. Abi Vārnu ielas 6. nama būvētāji Pētermaņi tagad atdusas Meža kapos. Bet viņu mantiniece R. Bednarska stāsta, ka viņai ļoti pie sirds Vizmas Belševicas daiļrade un ne vienu vien grāmatu vedusi bērniem uz Angliju. Šogad 30. maijā, kad rakstniecei apritēs 85. dzimšanas diena, mājas saimniece nolēmusi izkārt valsts karogu. Ir arī tālākas ieceres. “Kad filma būs pabeigta, droši vien saglabāsies kādi attēli, kurus tā skaisti varēsim izvietot vārtu telpā un pagalmā, lai skolēniem, kurus ik pa laikam ved šurp ekskursijās un uz citiem sarīkojumiem, kas še notiek visai bieži, būtu interesantāk, bet pagalmam pēc remontdarbiem – pievilcīgāks dizains,” nākotnes vīzijās dalās 
R. Bednarska.

 

 

Pievienot komentāru

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+