Kultūra
Māksla

Nedzīvot ar turzu galvā. Saruna ar Aigaru Bikši0


Izjutis nāves bailes Japānā, kad Ziemeļkorejas un ASV konflikta laikā Tokijas ielās bija izliktas pretgaisa raķešu iekārtas, tēlnieks Aigars Bikše savu pieredzi attēlojis mākslas darbos.
Izjutis nāves bailes Japānā, kad Ziemeļkorejas un ASV konflikta laikā Tokijas ielās bija izliktas pretgaisa raķešu iekārtas, tēlnieks Aigars Bikše savu pieredzi attēlojis mākslas darbos.
Foto: Ilze Pētersone un no Aigara Bikšes krājuma

Izjutis nāves bailes Japānā, kad Ziemeļkorejas un ASV konflikta laikā Tokijas ielās bija izliktas pretgaisa raķešu iekārtas, tēlnieks Aigars Bikše savu pieredzi attēlojis mākslas darbos. Surikats uz mīnas, zaķis ar granātu ķepā viņam simbolizē bruņošanos kā cilvēku uzturētu “zvērīgu spēli”. Sarunā ar mākslinieku arī par mūsdienīgu tēlniecības objektu trūkumu Rīgā un Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu.

“Man patīk!” ar optimistisku smaidu bārdā tēlnieks Aigars Bikše novērtē paša jaunāko veikumu, kas izlikts galerijas “Daugava” zālē. Telpa pilna ar bronzā un kokā darinātiem kustoņiem un nāvīgu munīciju, vienīgajam cilvēciskajam tēlam – galvā turza. Gaisā jūtama viegla darvas smarža, tā nāk no lielākā izstādes tēla – īpaši vecināta koka bluķa, uz kura uztupis ērglis, un tam pretim drosmīgs surikats ar mīnu zem ķepas.

Mūsu saruna notiek dienu pirms izstādes “Zvērīga spēle” atklāšanas, kad autors vēl nav izdomājis ne nosaukumus mākslas darbiem, ne arī ko vilks mugurā atklāšanas reizē.

Izstādes nosaukums un ideja ir par nāvīgiem ieročiem, taču jūsu apbruņotie tēli nemaz neizskatās sabijušies, piemēram, tās divas lapsas, kas tur raķeti, vai zaķis ar granātu ķepā un gredzenu zobos – nu tāds optimists.

Izstādes tēma tieši sākās ar divām lapsām, kas spēlējas ar lādiņu. Tās nāk no Japānas, kur esmu bieži braucis, man ir labas attiecības ar daudziem japāņu māksliniekiem.

Japāņiem lapsa ir dzīvnieks un arī mitoloģisks tēls, kas var mainīt savu formu un pieņemt pat cilvēka izskatu.

Ja notiek kaut kas neizskaidrojams, viņi saka – tā ir lapsa. Man ir stāsts par kādu vīru, kas bija atradis beigtu lapsu, apglabājis to un uzbūvējis pat nelielu templīti. Zemestrīces dienā viņš nolēma aizbraukt apskatīties, kas notiek lejā, pilsētā, jo pats dzīvoja diezgan augstu kalnos. Brauc un redz, nāk virsū cunami, taču viņš paspēja aizlaisties no lielā viļņa.

Kad uz pilsētu bija atbraucis šamanis, vīrs viņu satika, abi parunājās arī par viņa izglābšanos, un šamanis teica – lapsa tevi izglāba! Japāņu kultūrā saikne ar dabu joprojām ir dzīva.

Vai zoologi neizsmies, ka zaķim ausis izskatās par garām?

Viss ir kārtībā, nu varbūt mazliet, jo mākslinieks jau arī nedaudz pārspīlē. Skatos anatomijas grāmatas, starp citu, surikatam ir interesanti plecu kauli.

Japānas pieredze jūs ir pamatīgi ietekmējusi. Izjutāt bailes?

Kad Tokijā vienā dienā daudzās vietās pilsētā parādījās pretgaisa raķešu iekārtas, sajūta bija ļoti jocīga. Arī bailīga, ja padomā, ka varētu nokrist atombumba. Kā bērnībā, kad mūs biedēja ar atomkaru… Un nupat Japānā vēl bija plosījies cunami – sanāca kopā militārais apdraudējums un dabas spēks, kas tik daudz ko iznīcinājis.

Manos darbos raķetes ir simbols spēkam, kurš nenovēršami rada pārmaiņas, kas vērstas uz haosu.

Tas ir svarīgi, jo kā cilvēks visu laiku ar to saskaros – vai nu tu pieņem pasauli, vai nepieņem.

Vai mēģini kaut ko sakārtot?

Cilvēkam liekas, ka viņš kaut kā pasauli sakārtos un tāda tā būs, bet tas nav iespējams. Esam audzināti kā tādi kontroles frīki, kuri grib visu noteikt, sakārtot pēc sava prāta, un rodas konflikts starp vēlmi kontrolēt un pasauli, kura visu laiku plūst projām kā smiltis zem kājām, par ko savā izstādē domāju. Gan par apdraudējumu Japānas kontekstā, gan plašāk.

Protesti pret bruņošanos ir tāds hipiju laika pasākums, jūs tolaik vēl bijāt mazs puika.

Hipiju laikam raksturīgs naivums, ka cilvēce var sasniegt kaut kādus ideālus apstākļus. Padomju laiku pārdzīvojušie uz visu, arī ideāliem, vairāk raugās ar skepticismu, tāpēc gan manā vēstījumā, gan tajā, kā pats uz to skatos, ir skepse.

Par ko skepse?

Par sevi, par militārismu – no vienas puses, ir svarīgi apturēt neprātīgus tēriņus un naida kurināšanu, bet, no otras puses, padomāju – bāc, tik daudz cilvēku tajā ieinteresēti, ko es, maziņš cilvēks, varu izdarīt? Taču saprotu arī to – ja man tas liekas svarīgi, par to jārunā, kas tad to darīs? Visu laiku pašam ir šaubas, jautājumu un atbilžu attiecības.

Saulkrastos, kur dzīvoju, vai ik dienas dzirdu pamatīgus būkšķus, kas nāk no Ādažu poligona puses, kur laikam karavīri trenējas šaut, un, ziniet, šīs skaņas mani nomierina. Uz bruņošanos var paskatīties dažādi – arī kā aizsardzību.

Kā grieķi saka – ļoti svarīga ir mērenība. Viss ir skaists, ja saprātīgs un mērens.

Man liekas, ka mūsdienu militarizācija tiek pārspīlēta.

Skatos uz Trampa Ameriku – kara industrijai viņš ir burvīgs, ar visiem kašķējas, un militārajai rūpniecībai to tik vajag, jo varēs vairāk ražot ieročus. Tāda mārketinga stratēģija – radīt apdraudējumu un vajadzību pēc kaut kāda produkta. Varbūt izklausās pēc sazvērestības teorijas, bet tā ir patiesa.

Un atliks Trampa impērijā kaut kam noiet greizi, kad, būsim godīgi, mūsu divi procenti aizsardzības budžetā neko nepalīdzēs. Neesmu pārliecināts, ka daudzi būs gatavi mirt par kādu tur Austrumeiropas kaktu.

Negribu nodarboties ar biedēšanu, tāpat nevēlos runāt par kaut ko absolūti labu vai sliktu, arī kontekstā par bruņošanos, taču svarīgi, ka cilvēks spēj palūkoties uz sevi no malas, izvērtēt situāciju – ir vai nav pareizi, vai jāpiebremzē. Ja neredzi kopainu, tev nav cita skatupunkta uz to, kas notiek, tad kļūst bīstami.

Kā vienīgajam cilvēciskajam radījumam jūsu izstādē, kuram esat uzlicis turzu galvā?

Tā ir nevēlēšanās uz to visu skatīties. Vari sev uzmaukt galvā turzu, taču tāpat tā būs jārauj nost un jāskatās uz šo pasauli – kur liksies! Ja neredzēsi ar acīm, tad izjutīsi senos totēmus.

Ja reiz pieminat totēmus, ar kuru radību sevi asociējat?

Visi mīļi, bet zaķis varētu būt tuvāks, kā mana vecāmamma teica – smeķīgs.

Vai darbu tapšanas gaitā jums bija palīgi, varbūt studenti strādāja kā mācekļi?

Jaunieši tagad paši par sevi ir mākslinieki, gatavi savus ērgļus uztaisīt, un tas ir pareizi. Es arī biju tāds pats, nekādas liekas ceremonēšanās ar vecajiem perdeļiem. Studiju laikā uzvedos kā nemiernieks, skatījos Rietumu virzienā, tie bija pēdējie padomju gadi, savos darbos patika deformēt formas, locekļus.

Mans pasniedzējs un kursa vadītājs Igors Vasiļjevs, ļoti reliģiozs un tolerants cilvēks, skatījās uz maniem veidojumiem un teica – bet iedomājieties, kad jūs kādreiz nonāksiet pēcnāves dzīvē un saskarsieties ar visu, ko esat taisījis, jums nebūs bailes? Teicu – nē, man tak patīk tas, ko taisu!

Vai arī skatītājiem tie patīk – zināt, ko tauta saka, piemēram, par jūsu vides skulptūrām – diviem Raiņiem pie Nacionālās bibliotēkas vai lielo meiteni Botāniskajā dārzā?

Par “Diviem Raiņiem” ir ļoti labas atsauksmes, zvana no bibliotēkas un stāsta, ka tik daudzi tur fotografējas, kas mani priecē. Šādam objektam svarīgi, ka tur ir vieta cilvēkam.

Lielā meitene, kas pacēlusi mājai jumtu, patīk bērniem, viņi tur skraida un ložņā.

Neviens vēl nav nācis mani raustīt aiz bārdas – ko tu tur esi izdarījis!

Novietot savu mākslas darbu publiskajā vidē ir liela atbildība. Gandrīz kā uzbūvēt māju.

Bet tur ir arī otra galējība – cilvēks nevar izjust pārāk lielu atbildību, jo tad nekas nesanāk. Nevar visiem izpatikt, lai visi saprastu. Labāk uzstādīt vienu lieku skulptūru, kuru, ja neiepatiksies, var novākt. Māksliniekam svarīga pieredze – ne jau ar pirmo reizi var trāpīt.

Jums tā ir bijis, ka savu darbu gribas pašam novākt?

Rīgas kanālā taisīju instalāciju – milzīgu, piepūšamu pūsli, par kuru pats nebiju priecīgs, taču tā bija pieredze, un tā sliktā citreiz ir pat labāka, jo dod apjausmu, ka kaut kas jādara citādi.

Ko domājat par Pārdaugavas tā saucamā Uzvaras pieminekļa aizvākšanu, par kuru tīmekļa vietnē “Mana balss” atkal savākti vairāk nekā desmit tūkstoši parakstu? Jums Saeimas komisijā jāpārstāv Mākslas akadēmijas nostāja.

Par šo esam runājuši ar akadēmijas prorektoru Andri Teikmani, ka izteiktu totalitāru režīmu seja ir vēstures liecību aizvākšana. Teicamnieki šajā ziņā bija Padomju Krievija – sagrāva pieminekļus, iznīcināja baznīcas, muižas.

Ja Pārdaugavas pieminekli novāks, tas nenozīmē, ka cilvēki, kas nav integrēti Latvijas sabiedrībā, pazudīs no zemes virsas,

varbūt būs mazāk redzami un mums būs mierīgāk, taču tas būtu kā manā skulptūrā cilvēks ar turzu galvā – vari to uzmaukt un izlikties, ka viņus neredzi…

Visticamāk, atradīs kādu citu vietu, kur pulcēties 9. maijā, kas ļoti daudzus latviešus tā tracina – un pamatoti.

Kā uz to skatāmies – vai redzam kā pasākumu, kur iedzer aliņu un piemin savu pagātni, vai arī kā ienaidnieku saietu, kuri grib mums visu samaitāt. Šajos cilvēkos vēlos ieraudzīt arī ko pozitīvu, un ne jau naivi ticot, ka viss pie pieminekļa notiek pozitīvi, saprotu, ka starp tūkstošiem, kas tur pulcējas, ir arī tādi, kas Latviju neieredz, taču, domāju, ka vairums negrib atgriezties lielajā katlā, lai gan joprojām jūt saikni un nostalģiju pēc tiem laikiem.

Es negribu viņus uz turieni grūst. Atkal varu atsaukties uz izstādi – daudzi cilvēki savu apziņu un identitāti atrod brīdī, kad viņam ir ienaidnieki, un naidu sakurināt nav nemaz tik grūti – paskatieties, kas notika Dienvidslāvijā?

Tāpat Ukrainā, it kā bija brāļu tautas, kas tagad pēc Kremļa izraisītajām provokācijām karo. Vai redzat kādu risinājumu?

Man pašam ir ideja, ko jau esmu piedāvājis, ka tur varētu uzbūvēt milzīgas kāpnes divdesmit piecu metru augstumā, pa kurām cilvēki uzkāptu augšā un skatītos uz pieminekli no neparasta skatu punkta. Noņemot vienīgā simbola slodzi un dodot iespēju mūsdienīgai interpretācijai, mēs nodemonstrētu arī savu spēku un varu, jo aizvainojums jau ir arī par to, ka joprojām nejūtamies par šo vietu kā saimnieki – nedrīkst pieminekli ne novākt, ne arī ko citu tur uzbūvēt.

Ko sakāt par Ļeņina biksēm vai Ušakova pantaloniem – kā nu kurš sauc objektu, kas atrodas pie Ministru kabineta ēkas, kur kādreiz, roku izslējis, stāvēja ļeņineklis?

Varbūt ir labi, ka ir tāda vieta, kur novietot objektus uz gadu un tie mainās. Man likās, ka tajā vietā Čakstes (domāts Konstantīns Čakste, nacionālās pretestības kustības dalībnieks un Latvijas Centrālās padomes vadītājs Otrā pasaules kara laikā Latvijā. – I. P.) pieminēšana nebūtu slikta.

Mūsu prezidents piemin valsts gribu, bet kopš trīsdesmitajiem gadiem ar Brāļu kapiem, Brīvības pieminekli un vēl dažiem objektiem, kuros redzama valsts gribas manifestācija, mūsdienu tēlniecībā, vides komunikācijā tādu nav. Vai jums ir kāds piemērs ar valsts gribas ideju pēc neatkarības atjaunošanas? Es nevaru tādu iedomāties.

Likteņdārzs Koknesē.

Savā ziņa varētu būt, bet es to tā neuztveru. Pie mums vispār vide ir patukša publiskās tēlniecības ziņā, ja paskatās uz citām Eiropas pilsētām.

Kur jums gribētos Rīgā novietot mākslas darbus?

Daudz ir tādu vietu, kaut vai paskatāmies tepat ārā pa galerijas logu – brīnišķīgs parciņš, kāpēc tur nevarētu būt kāds tēlniecības darbs? Arhitekti izdomās, kā šo vietu labiekārtot un padarīt lietojamu iedzīvotājiem. Šādas vietas mudina cilvēkus saprast, ka telpai ir arī kāds virsuzdevums – māksla publiskajā vidē apliecina arī to, ka gribam komunicēt savā starpā par kaut kādām lietām.

Patīk salīdzinājums ar alu cilvēkiem – kāpēc viņi zīmēja bizonus uz sienas? Tāpēc ka gribēja noķert, sasniegt kopējo mērķi, kuru vispirms vizualizēja. Tā ir ideja par neirolingvistisko programmēšanu – ar šo aktu gatavo sevi psiholoģiski, savu iekšējo pārliecību vai kā savādāk labākai nākotnei. Publiskā māksla ir šāda te savstarpējā programmēšana.

Ja izliek publiski kādu mākslas darbu un tu to pat nesaproti, tāpat saņem kādu poti, impulsu.

Varbūt šodien tas ir nesaprotams, bet paies desmit gadi, mainīsies izpratne un tas būs tavs mīļākais objekts pilsētā.

Par kādiem tematiem rosinātu komunicēt publiskajā telpā?

Mūsdienās svarīgāk piepildīt telpu ar tēlniecības darbiem, kas vērsti uz komunikāciju, ka esam draudzīga, atvērta sabiedrība un publiskā vide ir mūsu kopējā telpa, kurā gribam pozitīvi dzīvot. Šie mazie valsts gribas akti ir tikpat svarīgi kā lielās idejas! Jāpasaka, ka mīlam un cienām viens otru, mums ir svarīgi attiecību jautājumi, un šīs vērtības var paust ar publisko mākslu tēlniecības formās. Ceru, ka mani “Divi Raiņi” ir šāds mūsdienīgs komunikācijas veids, jo stāsta par toleranci un dažādo pasaules uztveri.

Kas notiks ar darbiem pēc izstādes?

Visi tiks nopirkti un aizceļos uz privātkolekcijām (smejas) – tā es veicu neirolingvistisko programmēšanu. Man liekas forši, ka mākslas darbi ir kādam vajadzīgi.

Saistītie raksti
Bikše norauj turzu

Aigars Bikše

Tēlnieks

Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu.

Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, tagad – profesors, pedagogs un pētnieks tēlniecībā un scenogrāfijā.

Izstādēs sāk piedalīties kopš 1990. gada.

Jaunākās vides skulptūras:

• “Algas vīrs” Japānas piekrastes pilsētā Rikuzentakatā;

• “Divi Raiņi” pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas;

• “Meitene ar kurpi” Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā.

LA.lv
LE
LETA
Kultūra
Liepājas teātrī pēdējo reizi spēlēs Džilindžera iestudēto izrādi “Platonovs un viņa sievietes”
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Izstādē “Dzintarzeme” – trīs mākslinieki par Latviju un tās vērtībām
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
2020. gada valsts budžets kultūras sektorā – 175 389 894 eiro
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Latvijā
Par dzimtas īpašumu jūras krastā jācīnās ar ātro kredītu miljonāriem
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Gobzemam piederējusi deklarācijā nenorādīta māja
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Šorīt uz Tallinas šosejas notikusi smaga avārija; divi bojāgājušie
14 stundas
LE
LETA
Dabā
Pieņemsies spēkā vējš. Prognoze pirmdienai
11 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Ždanoka “uzmetusi” Mamikinu – no sava EP mandāta neatteiksies 2
6 stundas