Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. jūnijs, 2014
Drukāt

Brāļu karš uz operas skatuves (3)

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Uz vasarā notiekošā Rīgas Operas festivāla sliekšņa pirmās izrādes piedzīvojis Latvijas Nacionālās operas nu jau gandrīz aizvadītās sezonas pēdējais jauniestudējums – Džuzepes Verdi opera “Trubadūrs”. Sestdienas, 31. maija, izrādē kā galveno lomu – Leonoras, Manriko un grāfa Lunas – atveidotāji uz skatuves kāpa Julianna Bavarska, Ferdinands fon Botmers un Jānis Apeinis, bet pie orķestra pults stājās Aleksandrs Viļumanis.

1853. gadā sarakstītais “Trubadūrs” tapis laikā, kad toreiz četrdesmit gadus vecais komponists strādāja daudz un ar lieliem panākumiem – līdz “Traviatas” pirmizrādei vēl bija jāgaida tikai nepilni divi mēneši, un arī “Trubadūrs” pieder pie tiem itāļu komponista darbiem, kas ietilpst ikkatra opernama standartrepertuārā. Tiesa, uzvest šo operu nemaz nav tik vienkārši – pirmām kārtām atklāti melodramatiskā sižeta dēļ. Lai norisēm piešķirtu psiholoģiski ticamu veidolu, operas režisors Andrejs Žagars izvēlējies “Trubadūra” darbību pārcelt uz Latvijas brīvības cīņu laiku 1919. gadā, un režisora intuīcija viņu nav vīlusi – par iestudējuma veidotāju raisītajām vēsturiskajām paralēlēm un sociālo attiecību daudzveidīgajiem savijumiem iespējams uzrakstīt atsevišķu stāstu, un šis vārdos skaļi neizteiktais, bet nepārprotami jaušamais vēstījums arī ļauj uztvert jauno “Trubadūra” inscenējumu kā mākslinieciski precīzu un pārliecinošu veikumu. Šāda iespaida radīšanā liela nozīme ir arī kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas un scenogrāfa Reiņa Dzudzilo uzburtajai laikmeta ainai, kur katra detaļa šķiet savā vietā, un operas pēdējā cēlienā redzamais sterilais interjers pretstatā iepriekšējiem skatiem, kas norisinās karā izpostītas pils sienās, nešaubīgi akcentē režisora un scenogrāfa uztverto vispārcilvēciskās pieredzes dramatismu.

Otrs iemesls, kādēļ “Trubadūra” uzvedums bieži vien izvēršas par nopietnu pārbaudījumu, ir galveno varoņu īpaši komplicētās vokālās partijas. Tenoram Manriko lomā un soprānam Leonoras lomā diapazons dažbrīd uzkāpj kosmiskos augstumos. Turpretī virtuozajām pasāžām un koloratūrām ne tikai jāizskan nekļūdīgi, bet arī jāiekļaujas bel canto stila skaistajā un niansētajā plūdumā. Jāatzīst, ka 31. maija izrādē Juliannai Bavarskai un Ferdinandam fon Botmeram šīs lomas izrādījās par grūtām. Lielu daļu no pirmā un otrā cēliena soprāna dziedājumam pietrūka nepieciešamā plastiskuma un lokanības, tā vietā saskaroties ar problēmām augstākā reģistra piepildījumā un intonācijā. Turpretī tenoram ar noskaņās bagātīga un vokāli stabila priekšnesuma izveidi klājās vēl smagāk. Savukārt grāfa Lunas muzikālais tēls Jāņa Apeiņa versijā izklausījās gana rūpīgi noslīpēts, taču bez dzīvīguma un spozmes. Par izrādes lielāko veiksmi saucams trešais cēliens – varbūt tādēļ, ka tur ne tikai mūzikas atskaņojums, bet arī pats skaņuraksts vērtējams kā izteiksmīgākais un psiholoģiski kolorītākais. Katrā ziņā ar emocionāli vērienīgo un patiesi sarežģīto Leo­noras āriju trešā cēliena sākumā Julianna Bavarska tika galā gandrīz nevainojami. Solistes profesionalitāte neatslāba līdz pat operas finālam, un arī viņas iepriekšminētie muzikālie līdzgaitnieki atraisījās, dziedājumā parādoties krāšņākām un impulsīvākām epizodēm. Nozīmīgā Azučenas loma Andžellas Gobas iedzīvinājumā izskanēja gan saliedētos un trāpīgos interpretācijas rakursos, gan arī vairāk nekā apšaubāmā vibrato un stipri bezpersoniskā tēlainībā. Taču par “Trubadūra” iestudējuma lielāko vokālo vērtību atzīmējama Romāna Poļisadova uzstāšanās ar tās košajiem un pilnskanīgajiem melodisko līniju izvērsumiem un izkopto dziedātāja balss toni, un līdz ar to Ferrando ārija operas pirmajā ainā tā arī palika spilgtākā.

Aleksandra Viļumaņa vadītais orķestris operas varoņu kaislības un augstā profesionālā līmenī izdziedātās kora ainas pavadīja gana kontrastaini un izteiksmīgi, ar intonatīvu precizitāti un tembrālu krāsainību iezīmējoties kā stīdzinieku, tā pūšaminstrumentu grupai. Stabilitātes diemžēl pietrūka orķestra saspēlē ar solistiem un kori, un tādēļ atliek cerēt, ka nākamajās “Trubadūra” izrādēs muzikālā kop­aina būs dzirdama viengabalaināka un līdzsvarotāka. Pēc 31. maija izrādes jauno “Trubadūra” iestudējumu var novērtēt kā vokāli nevienmērīgu veikumu ar izdevušos skatuvisko veidolu.

Uzziņa


Iestudējums “Trubadūrs” Latvijas Nacionālajā operā


Režisors: Andrejs Žagars, muzikālais vadītājs un diriģents: Aleksandrs Viļumanis, diriģents Jānis Liepiņš, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

Lomās: Leonora – Anna Ņečajeva, Julianna Bavarska, Manriko – Murats Karahans, Andris Ludvigs, Ferdinands fon Botmers , grāfs Luna – Jānis Apeinis, Igors Golovatenko, Azučena – Oļesja Petrova, Andžella Goba, Ferrando – Romāns Poļisadovs, Krišjānis Norvelis, Inese – Laura Grecka, Irma Pavāre, Ruīzs – Raimonds Bramanis, Dainis Skutelis, Vēstnesis – Mihails Čuļpajevs, Guntars Ruņģis, Vecais čigāns – Viesturs Vītols, Kārlis Saržants.

Tuvākās izrādes: 7. un 14. jūnijā.

Vārds skatītājiem


Ināra Rubene, Klīnisko pētījumu nodaļas vadītāja AS “Grindeks”: “Lai arī esmu redzējusi “Trubadūra” versijas vairākos pasaulslavenos opernamos, centos neietekmēties no stereotipiem. Pirmizrādē mans atklājums bija Azučenas – Oļesjas Petrovas – sulīgais mecosoprāns, arī krievu baritons Igors Golovatenko. Salīdzinot ar pasaules operu krāšņajiem uzvedumiem, mūsējais varētu šķist askētisks, taču, ņemot vērā operas ierobežoto “fiskālo telpu”, gana gaumīgs. Ja izcilajam diriģentam Danielam Bārenboimam nebija problēmu akceptēt šīs visnotaļ traģiskās operas pēdējo interpretāciju Berlīnes valsts operā teju komēdijas žanrā, arī es pieņēmu darbības pārnešanu no 15. gadsimta spāņu ciema uz Latviju 20. gadsimta sākumā (bet jāatzīst – ja nebūtu izlasījusi programmu, nesaprastu).”

Mārtiņš Vilemsons, projektu koordinators Rīgas domē: “Kopumā iestudējums patika. Visvairāk patīkamu emociju izraisīja vīru kora dziedājumi, arī čigānietes lomas atveidojums bija ļoti pārliecinošs. Nedaudz vājāki likās pārējie galveno lomu atveidotāji.”

Inga Knipinska, projektu administratore: “Par šo izrādi varu teikt – tāds garlaicīgs skaistums. Izcili solisti, patiešām brīnišķīgi vokāli un kopkora balss varenums, bet acīm garlaicīgi. Izrādes krējums ir solisti, kopkoris un orķestris.”

IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. ka Jūs nevarējāt aiziet uz pirmizrādi ar fantastisku muzikālo ,diriģenta iecerēto ,izpildījumu!!!!!

  2. izraisa Jūsu ,maigi runājot,tendenciozā kritika (piesedzot savus ,acīmredzot ,draugus),Jūs esat gandrīz vienpatis,kas skatuvisko vērtē augstāk par muzikālo sniegumu,viss bija tieši otrādi,tieši skatuviskais prasās pēc stabilitātes,bet Apeiņa vokālais sniegums pēc paškritikas.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+