Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
5. jūlijs, 2016
Drukāt

Brīvprātīgā dzīve krāsaināka

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Agnese Berga kādā no Bulgārijas apceļojumiem.

Pirms trim gadiem Agnese Berga metās savas dzīves lielākajā piedzīvojumā un devās sešu mēnešu Eiropas brīvprātīgā darbā uz Bulgāriju. Tas pilnībā mainīja viņas dzīves uztveri, un mājās viņa atgriezās citāda – emocionālāka, atvērtāka un uzņēmīgāka.

 

Balkānu filmu vakari Bulgārijas miestos

“Sākotnēji gribēju doties brīvprātīgajā darbā uz Itāliju, Vāciju vai Serbiju, lai uzlabotu savas valodu zināšanas, taču pēc tam sapratu, ka valstij šādos projektos ir tikai otršķirīga loma,” norāda Agnese, kura 2013. gada pašā jūnija sākumā lidoja uz Sofiju un pēc tam mēroja četru stundu ilgu braucienu uz krietni mazāko Slivenu, kas atrodas netālu no Melnās jūras.

Latvietes brīvprātīgais darbs bija saistīts ar kino – kopā ar citiem brīvprātīgajiem viņa ceļoja pa citiem mazākiem miestiem, kas atradās blakus Slivenai, lai vietējiem rīkotu Balkānu filmu vakarus. Projekta nosaukums bija “Ceļojošais kinoteātris”. Pirms filmu vakariem attiecīgajā ciematā organizatori rīkoja dažādas aktivitātes.

 

Bulgārija – Latvija pirms gadiem 20

Bulgārija ir pazīstama ar tajā ļoti daudz mītošajiem romu tautības cilvēkiem, un ar viņiem ikdienā saskārās arī Agnese. “Projekta laikā bija daudz jāceļo pa Bulgāriju. Vienreiz devāmies arī uz čigānu geto, kas mums bija pamatīgs pārbaudījums. Līdzko viņi ieraudzīja, ka neesam vietējie, tā uzreiz bija mums apkārt un prasīja ūdeni, ēdienu, cigaretes, naudu. Kamēr nesāc ar viņiem runāt, viss ir kārtībā.”

Tieši romu jautājums Bulgārijā ilgu laiku bijis karsts diskusiju temats, jo vietējiem ar viņiem nav pārāk labas attiecības. Ar to saskārās arī Agnese, kurai sākumā licies savādi, ka bulgāri saviem bērniem nav ļāvuši spēlēties ar čigānu atvasēm.

Agnese kā brīvprātīgā devās uz bērnunamu, kur mīt jaunieši ar īpašām vajadzībām. “Pēc pirmā apmeklējuma man prasīja, vai vēlos tur doties vēl kādu reizi. Lai gan iekšējās sajūtas bija pretrunīgas, atbildēju “jā”. Pēc tam uz bērnunamu devos jau katru otro nedēļu, un tā noteikti bija viena no manām labākajām pieredzēm dzīvē,” uzskata Agnese.

“Šajos sešos mēnešos iepazinos ar vairākiem latviešiem, kuri arī Bulgārijā veica brīvprātīgo darbu, – tādi bijām kādi septiņi astoņi. Nonācām pie slēdziena, ka šī valsts ir Latvija pirms gadiem divdesmit. Bulgārija ir Eiropas Savienībā, bet tā ir tālu no rietumnieciskās domāšanas,” šīs zemes burvību raksturo Agnese. Dzīvojot vienā dzīvoklī ar bulgāru, viņa pamatīgāk iepazina arī šīs valsts sadzīves kultūru: “Mans dzīvokļa biedrs bija ļoti tradicionāls gan nacionālo svētku atzīmēšanā, gan vietējā ēdiena izvēlē. Viņa vecākiem turpat netālu bija māja, kur braucām vākt vīnogas un vēlāk brūvējām arī vīnu. Savukārt kārtīgs bulgāru ēdiens nav iedomājams bez lēruma gaļas un tomātu.”

 

Brīvajā laikā stopē pa Balkāniem

“Mani uzņemošā organizācija Bulgārijā bija ļoti pretimnākoša. Tāpēc brīvos brīžos stopēju apkārt valstij. To gan nedarīju viena, jo vienmēr izdevās sadabūt kompāniju. Pa šiem sešiem mēnešiem apciemoju Maķedoniju, Kosovu un Turciju. Vienīgi žēl, ka neaizbraucu uz Grieķiju, kaut gan tā bija ļoti tuvu,” nosaka Agnese.

Ar neviltotu smaidu viņa atklāj, ka brīvprātīgais darbs mainījis dzīvi: “Šie seši mēneši mani padarīja citādu, jo pamatīgi mainījās mani uzskati. Vienmēr esmu bijusi atvērts cilvēks un arī pirms tam esmu dzīvojusi ārzemēs, bet pēc brīvprātīgās darba stereotipi un tas, par ko cilvēki satraucas Latvijā, šķiet mazsvarīgi. Mana vērtību sistēma ir mainījusies. Pirms tam nekad neesmu bijusi emocionāls cilvēks, bet Bulgārijā viss mainījās, pat nezinu, kāpēc. Pirms brīvprātīgās darba es vienkārši dzīvoju, bet tagad cenšos izmantot katru iespēju, kas paveras manā ceļā. Ja ir brīvs brīdis, es kaut ko daru un esmu aktīva, nevis velti izšķiežu laiku, nedarot neko. Mana motivācija darīt ir kļuvusi krietni lielāka. Brīvprātīgais darbs manu dzīvi ir padarījis krāsaināku.”

Pievienot komentāru

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+