Foto – Matīss Markovskis

Valmieras teātrī aizvadīto teātra sezonu noslēdza jaunā režisora Jāņa Znotiņa iestudētā “Siltumnīca” – izrāde, kas piesaka mūžīgi aktuālo tēmu par cilvēka un varas attiecībām 
.

Sadzīviska absurda drāma


Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178

Lasīt citas ziņas

Harolda Pintera luga “Siltumnīca” sarakstīta kā izteikta antiutopija – darbība notiek visai abstrakti definētā vietā, cik noprotams, kādā nenosakāmas specifikācijas ārstniecības iestādē, kas tiek dēvēta gan par “atpūtas namu”, gan “sanatoriju”, taču pacienti tur tiek turēti stingrā pārraudzībā un vārdu vietā tiek lietots katram piešķirtais numurs (6457 u. tml.). Skaidrs, ka autoram šī slēgtā vide, kura jau lugas nosaukumā dēvēta par siltumnīcu (tātad – ierobežotu, cilvēka eksistencei nelabvēlīgu telpu) kļūst par simbolu kam daudz plašākam – varai kā destruktīvi absurdam procesam, kas kā slimība pārņēmis visu cilvēci (būtiski, ka luga sarakstīta 1958. gadā un pirmoreiz to 1980. gadā uzvedis pats autors, apzinoties darbā ierakstītā politiskā absurda aktualitāti ASV un PSRS aukstā kara kontekstā).

Režisoru gan lugas absurdā intonācija, šķiet, primāri interesējusi vairāk kā sociāls, nevis politiski ievirzīts izejmateriāls. Lugā birokrātijas absurds izpaužas jau valodiskā līmenī – par ironijas objektu kļuvuši gan darbojošos personu īsie, bezpersoniskie vārdi (Lobs, Hogs, Beks, Bads, Tabs, Taks, Dods, Teits u.c.), gan nemitīgā liekvārdība, katru sīkāko jautājumu apspriežot bezgalīgi garā un no loģikas viedokļa bezjēdzīgā dialogā.

Kokteilis

VIDEO. Dziedātāja Baiba Ozoliņa laidusi klajā videoklipu dziesmai “Kāpēc mēs darām tā”

Zviedrija gatavojas militārajai klātbūtnei Latvijā. Zināms, kad ieradīsies pirmās mehanizētās vienības

Latvijai tuvojas siltā gaisa masa. Ir cilvēki, kuriem iesaka būt piesardzīgiem šajās dienās

J. Znotiņa interpretācijā šī ironija ieguvusi daudz konkrētāku, gribētos teikt – sadzīviskāku seju, jo par galveno izsmiekla objektu izrādē kļuvušas cilvēka individuālās vājības (iedomība, aizmāršība, egoisms, patvaļība vai vienkārši iedzimta aprobežotība), nevis birokrātiskā sistēma kā tāda. Ierēdniecības pārstāvju personiskās attiecības un raksturi, jūtams, iezīmēti ar rūpību un izdomu, taču tieši šie centieni katru – pat septītā plāna – tēlu pārvērst par skatītāja uzmanību piesaistošu varoni režisoru ieveduši zināmā strupceļā. Izrādē piedāvātās situācijas brīžiem tiek izspēlētas visai ikdienišķā manierē un vairāk iegūst situāciju komēdijas, ne absurda drāmas intonāciju.

Pelēka bezizeja


Rudolfa Bekiča iekārtotā skatuves telpa un Ingas Siliņas veidotie kostīmi rada vienotu, bez piepūles nolasāmu vizuālu priekšstatu par vidi, kurā notiek darbība – mazie cilvēciņi šajā birokrātijas skudru pūznī ģērbti vienādi pelēkos lietišķos kostīmos un apdzīvo tikpat pelēku, pieticīgi iekārtotu telpu, kura iedalīta trīs plānos: priekšplānā iekārtota darbinieku atpūtas telpa, kur risinātas “zemāko” ierēdniecības pārstāvju personiskās sarunas, uz neliela paaugstinājuma atrodas ie­stādes vadītāja Rūta kabinets, skatuves dziļumā ir logs, aiz kura atrodas ne tikai nosacītā “ārpasaule”, bet kas brīžiem kļūst arī par savdabīgu (un, cik noprotams no daudzkārt pieminētajiem darbinieku priekšgājējiem, kuri pēkšņi un mīklaini pazuduši, – arī bīstamu) medicīnisku eksperimentu kabinetu. Līdz ar to izrādes telpa vēsta tikai to, ka attēlotās iestādes ikdiena ir vienmuļi pelēka kā mūžīgi apmākušās debesis un ka vienīgā izeja no šejienes būtībā ir bezizeja (lasiet – nāve). Idejiskā ziņā – skaidri, taču uz skatuves šis vizuālā līmeņa lakonisms realizēts gandrīz nogurdinoši vienkārši.

Noskatoties izrādi, nekļūst skaidrs, kas režisora izpratnē ir lugas nosaukumā minētā “siltumnīca” – ja Pinteram siltumnīcas tēls iemieso ideju par birokrātisko mašīnu, kura darbojas tukšgaitā, līdz, gluži dabiski, pārkarst, sadedzinot sev līdzi pilnīgi visu un visus, tad izrādē metafora par revolūciju, kas apēd pati savus bērnus, neizskan tik skaidri, un varoņu pieminētais mokošais karstums iestādes vadītāja kabinetā vairāk šķiet kā psihisku traucējumu izraisīta halucinācija.

Spilgti tēli


Krišjāņa Salmiņa atveidotais Rūts izrādē ir visai grūti atminams tēls, par kura psihes stabilitāti, spēju vadīt iestādi un pat seksuālo orientāciju tā arī nav iespējams gūt noteiktu pārliecību. Spriežot pēc lakoniskajām kustībām, Rūts katru uz sava galda nonākušo papīru paraksta ar rūpīgi uzšņāptu “X”, kas, no vienas puses, varētu liecināt par analfabētismu, bet, no otras, arī par zināmu paviršību – paraksts kļuvis par kaut ko tik formālu, ka dokumenti ne tikai netiek izlasīti, bet pat pienācīgi parakstīti. Aktieris varoņa untumaino, brīžiem cinisko, brīžiem bērnišķīgo raksturu atveido, pārliecinoši balansējot starp izteiktu grotesku un empatizējošu pašatklātību.

Tāpat atmiņā paliekoši tēli ir arī Anetes Saulītes-Romanovskas atveidotā ūbersievišķīgā mis Katsa, kuras varaskāre izpaužas kā ­nemitīga uzmākšanās vīriešiem cerībā piesaistīt sev uzmanību, Mārtiņa Upenieka pārcentīgais “mazais cilvēks” Lembs, kā arī Mārtiņa Liepas atveidotais neveikli “lāciskais” direktora palīgs Gibss – vienīgais varonis, kuram piemīt kaut nelielas spējas adekvāti izvērtēt situāciju, taču kura “labdabīgums”, iespējams, ir tikai vēl viens ierocis cīņā par varu, lai arī cik pašiznīcinoša tā nebūtu.

Vērtējums 


Režija: 2,5

Scenogrāfija: 3

Aktierspēle: 3

Maksimālais vērtējums – 5

Viedokļi


Gunta, mājsaimniece: “Uz skatuves redzēju ļoti pazīstamas ainas no personiskās dzīves. Septiņdesmito gadu vidū – visreakcionārākajā laikā radu bērni sašuva Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un uzvilka katlu mājas skurstenī. Vecāko puiku vārda tiešā nozīmē iztaisīja par nepieskaitāmu un sodīja ar nosūtīšanu mācīties uz palīgskolu. Vecāku asaras nelīdzēja. Toreizējie rajona atbilstošo institūciju ierēdņi, jā, un arī ārsti, izlēma, ka bērns ir psihiski slims un vadājams arī uz konsultācijām attiecīgajā klīnikā. Šobrīd viņš – nu jau vīrietis pusmūžā, cenšas panākt reabilitāciju. Kaut tādas šausmas mums dzīvē turpmāk paliktu vienīgi uz teātra skatuves.”

Alla, studente: “Ļoti smaga un drūma izrāde, kas sasaucas ar šodienu. Tikai tagad taču atklājas, ka Padomju Savienībā ir notikusi varai nelojālo cilvēku ieslodzīšana psihiatriskajās slimnīcās, tostarp Latvijā. Lugas autors it kā ir skatījis nākotni, jo darba sarakstīšanas laikā – 1958. gadā – par šādām lietām pasaulē nerunāja.”

Arvīds Zeltiņš, pensionēts skolotājs: “Luga, kas liek domāt vēl ilgi pēc teātra dur­vju aizvēršanas un atcerēties to laiku, kad bija jāiemācās klusēt, kad bija jāiemāca klusēt arī skolēni. Kuri atļāvās pateikt vai izdarīt kaut ko “pretvalstisku”, tos sodīja ātri un ne vien ar “atpūtas namiem”, arī ar cietumiem un mazgadīgo kolonijām.”

Sintija Milberga, pasākumu producente Valmiermuižas alus darītavā: “Iesākums veidots uz viegla absurda pamata, kas skatītājos raisa smieklus un jautrību. Tiek ironizētas un pārspīlētas darba attiecības starp priekšnieku un padoto. Izrāde veidota ar fantastisku emociju kāpumu jeb šajā gadījumā – kritumu, veidotāji ir lieliski izmantojuši cilvēka psiholoģijas elementus – pievērsties nopietniem jautājumiem, atverot skatītāju, ieraujot viegla gara sajūtās, atslābumā. Izrādei turpinoties, jokos jau jaušams nicinājums, pazemojums, netaisnība un cilvēka mantkārības ļaunums. Vēlos uzteikt aktieru komandu, kas šo izrādi padarīja neaizmirstamu. Emocijas, kas izgāja “caur kauliem”, brīžiem man liekot justies neērti, vēloties pat pievērt acis uz visu, kas notiek, kā jau reālajā dzīvē pieņemts – staigāt kā zirgam ar klapēm uz acīm. Šī izrāde atvēra “aizkulises”, padarot to par pārdomu vērtu stāstu, realitātes stāstu.

Sagatavojušas Ilze Galkina, Ieva Gržibovska