Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Būt elastīgiem, lai nepazaudētu svarīgo 5


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto LETA

Apspraudīšanās ar sarkanbaltsarkanām lentītēm vai aurošana “Latvija! Latvija!” tribīnēs nenozīmē patriotismu, ja vienlaikus lietotā valoda ir noplicināta un piesārņota.

“Latvijas Avīzes” publikācija šonedēļ (“Bažījas par latviešu valodu”) pievēršas būtiskajam jautājumam, ko vienkāršojot varētu formulēt šādi: kā izglītības satura reformas ietvaros panākt, ka latviešu valodai un literatūrai skolās tiek atvēlēts gan pietiekams laiks, gan pietiekams tematisks dziļums. Negrasos komentēt kolēģu iezīmēto diskusiju starp pedagogiem un valsts struktūrām; tālākā teksta mērķis ir piedāvāt dažus novērojumus. Te jāmin subjektīvi iemesli, kādēļ vispār uzdrošinos par šo tēmu izteikties. Dažādu iemeslu dēļ vecāki jau okupācijas gados bija izveidojuši tādu latviešu kultūrai veltītu privāto bibliotēku, kas ļāva – ja vien bija vēlme – iepazīties faktiski ar visu latviešu literatūru kopš 19.gadsimta nogales. Tas nozīmē, ka varu, ceru, iedomāties situāciju, kādā ir jaunā paaudze mūsdienās, kad informācija pieejama ir, bet jautājums ir par tās atlasi.

Ja kopējais mērķis ir veidot interesi par mūsu literatūru vispār, tad svarīgākais uzdevums, manuprāt, ir jaunajai paaudzei izveidot priekšstatu par tās DAUDZVEIDĪGUMU. Nav noslēpums, ka dažādos dzīves periodos mums patīk dažādi autori (arī mūzikā, glezniecībā utt.), līdz ar to nav tik ļoti no svara, cik hronoloģiski korektā kārtībā cilvēks kaut ko lasa, galvenais, lai lasa. Vidusskolā man ļoti patika Virzas agrīnā mīlas lirika, savukārt “Straumēni” pie sirds negāja. Ezeriņa novelēm, tēlaini izsakoties, laiks pienāca vispār, sasniedzot četrdesmit gadu vecumu. Skolas gados patika Veselis, savukārt Brigaderi es, žargonā izsakoties, nespēju “sagremot”. Elsbergu lasīju, Čaklo nelasīju. Varu tā turpināt ilgi. Bet – ņemot vērā, ka (manā gadījumā, pateicoties ģimenei) bija zināms priekšstats par to, kur un ko meklēt atbilstoši konkrētā dzīves posma noskaņojumam, nedomāju, ka bija liela nelaime, ja latviešu literatūras lasīšana notika nesistemātiski un kaprīzi. Galvenais, lai cilvēks šodienas skolā neiedzīvojas stereotipos par to, kas ir “latviešu literatūra”.

Saistītie raksti

Ar kolēģu publikācijā minēto fokloru ir ķēpīgāk, jo te veidi ieinteresēt ir vēl subjektīvāki. Paša pieredzē redzu, ka bērnam var neviltoti patikt mīklu “žanrs” kā tāds un vienlaikus pasakas “neuzrunā”. Bērnu var interesēt ornamenti, savukārt tautasdziesmas nav “saprotamas”. Līdz ar to domāju, ka arī folkloras gadījumā svarīgākais ir kopīga priekšstata veidošana un uzsvars uz individuālo, necenšoties par visām varītēm iedot “no visa pa druskai”. Var gadīties, ka dziļāka interese parādās desmit divdesmit vai trīsdesmit gadus vēlāk, jo parādās nepieciešamība saprast kādu kontekstu, kuru izglītības sistēma pat prognozēt nevarēja. Tas nedaudz atgādina situāciju ar Bībeles tekstu – var gadīties, ka cilvēks vienkārši ieinteresējas par mākslas vēsturi un, joprojām neuzskatot sevi par kristieti, apjauš, ka bez Bībeles kaut nelielas pazīšanas daudzi sižeti citādi tik pievilcīgajos darbos tā arī paliks nesaprasti.

Man nav priekšlikumu par pedagogu trešo rūpi – latviešu valodas pilnvērtīgu apguvi. Liktos, ka pamudinājums pret to izturēties ar interesi varētu būt paskaidrošana dārgajai jaunajai paaudzei, ka, jo lielāks vārdu krājums, jo lielākas iespējas izteikties un veidot ar citiem niansētāku komunikāciju. Problēma tā, ka dažbrīd liekas – mūsdienās jau ir aprasts sazināties ar nelielu vārdu krājumu, talkā ņemot arī dažādus grafiskus simbolus un saīsinājumus. Un, ja šāda situācija apmierina, mans arguments par vārdu krājumu vienkārši nedarbojas. Baidos, ka izglītības sistēma te ir un būs diezgan bezspēcīga, lai kā censtos, ja vien sabiedrībā nenostiprināsies kā vairākumam pašsaprotama norma tas, ka apspraudīšanās ar sarkanbaltsarkanām lentītēm vai aurošana “Latvija! Latvija!” tribīnēs nenozīmē patriotismu, ja vienlaikus lietotā valoda ir noplicināta un piesārņota. Formulēšu citādi. Daudziem no mums riebjas politika, bet mēs sevi uzskatām par patriotiem. Ir jāiesakņojas refleksam, ka valodas pilnvērtīga zināšana arī ietilpst, atvainojos, patriotisma džentlmeņa komplektā. Mēs taču pieceļa-mies kājās, himnai skanot, neatkarīgi no tā, ko domājam par valdību.

LA.lv