Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
3. decembris, 2012
Drukāt

Ceļa sākumā

Par šā gada “Sējēja” balvas laureātu nominācijā “Jaunais veiksmīgais zemnieks” kļuva Jānis Mūrmanis, kurš tikai pirms trim gadiem Ogres novada Meņģeles pagastā izveidoja zemnieku saimniecību “Murķīši”. Viņš ir arī viens no pretendentiem uz balvu “Senču aicinājums”.

 

Šo konkursu jaunajiem lauksaimniekiem iedibināja Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete kopā ar “Latvijas Avīzi” un Zemnieku saeimu, lai veicinātu lauksaimniecības un lauku vides attīstību.

 

Kritēriji

Izvērtējot lauksaimnieku jaunās paaudzes pārstāvjus, kas mērojās spēkiem konkursa “Sējējs 2012” grupā “Jaunais veiksmīgais zemnieks”, ņēma vērā šādus Latvijas Zemkopības ministrijas noteiktos vērtēšanas kritērijus: saimnieka izglītību, ražošanas veidu (par bioloģisko saimniekošanu tiek maksimālais punktu skaits, par konvencionālo – divreiz mazāk), raudzījās, vai Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD), Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) un Lauku atbalsta dienests (LAD) ir vai nav konstatējis būtiskus pārkāpumus saimniecībā, vērtēja, vai saimnieko jaunizveidotā saimniecībā (par to – maksimālais punktu skaits) vai pārņemtā (divreiz mazāk punktu), kāda ir vides sakārtotība, kāds ir saražotās produkcijas apjoma pieaugums un kāds pārdotās produkcijas īpatsvars, ņēma vērā, vai izmanto progresīvas tehnoloģijas, vai notiek projektu piesaiste un īstenošana (maksimālais punktu skaits – ja ir valsts un Eiropas Savienības finansēto investīciju projektu piesaiste, divtik mazāk – ja apgūst no platībām/lopiem atkarīgos maksājumus). Šogad šiem kritērijiem vislabāk atbilda 31 gadu vecais Jānis Mūrmanis, kuram ir neilga, toties sekmīga saimniekošanas pieredze z/s “Murķīši”.

– Uz galveno balvu necerēju, jo man bija ļoti spēcīgi konkurenti. Kad nosauca trešās vietas ieguvēju – Diānu Krogzemi no Limbažu novada, sarosījos, jo domāju, ka varbūt nākamais būšu es. Biju pārliecināts, ka laurus plūks Staņislavs Kroičs no Viļānu novada, kam ir liela zemnieku saimniecība ar 150 piena govīm.

Izdzirdot, ka esmu ieguvis titulu “Jaunais veiksmīgais zemnieks” un balvu, man pamira sirds, – atceras Jānis Mūrmanis un piemetina, ka šo balvu un nomināciju uztverot kā apliecinājumu, ka viņš iet pareizajā virzienā, un kā stimulu saimniecību pilnveidot un paplašināt.

 

Aicinājums

Interese par tehniku un lauksaimniecību viņam bijusi kopš bērna kājas – traktora vadīšanas iemaņas apguvis… jau sešu gadu vecumā. Kaimiņu vīri smējušies – lai Jāņa tēvs, kas bija galdnieks, pie dēla apaviem piesitot koka pazoles, jo tad puikam būs vieglāk aizsniegt gāzes pedāli.

Pēc skolas beigšanas kādu laiku pastrādājis par traktoristu, tad nolēmis izglītoties – iestājies Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā, lai apgūtu uzņēmējdarbību. Jānis saka – jaunu redzējumu par saimniekošanu laukos esot ieguvis, pusgadu strādājot Vācijā, kur nonācis apmaiņas programmas ietvaros.

– Tur varēju iepazīties ar jaunākās paaudzes traktoriem, kādu Latvijā vēl nebija. Pārliecinājos, ka ar tiem iespējams gan ātri, gan produktīvi strādāt, turklāt tie parocīgi un ērti, – atklāj Jānis.

Taču tobrīd par savu zemnieku saimniecību neesot pat sapņojis. Nav bijis ne zemes, ne māju, ne naudas, lai varētu pievērsties zemei. Pēc tehnikuma beigšanas dienējis armijā, tad pastrādājis Rīgā un pusotru gadu Īrijā, kur vācis rabarberus, arī pētersīļus un citus garšaugus.

Madonas novada Mētrienas pagastā dzimušā Jāņa Mūrmaņa dzīve mainījās vismaz par 180 grādiem, kad viņš Aivas kursabiedres dzimšanas dienā satika Aivu. Abiem izrādījās vienādas intereses un mērķi – izveidot zemnieku saimniecību, lai varētu būt paši sev saimnieki un arī kalpi, lai nevajadzētu strādāt citu labā. Aiva šajā virzienā jau bija spērusi pirmos soļus – dzīvojot vecvecāku mājās “Avenos”, apkopa divas slaucamas govis un pāris grūsnas telītes – Herefordas šķirnes gaļas liellopus. Īpašumā bija arī 13 hektāri zemes.

– Atbraucu pie Aivas ciemos, apskatījos, ka te ir zeme un mežs, arī saimniece brīva, – nosmej Jānis.

 

Mērķi

Abi sprieduši, ka jāpievēršas gaļas liellopu audzēšanai, jo tad neesi tik ļoti piesiets mājām, kā nodarbojoties ar piena lopkopību. Lai varētu atvēzēties, vajadzēja tehniku un lielāku ganāmpulku, arī vairāk zemes.

– Madonas novadā par Īrijā nopelnīto naudu nopirku sešus hektārus zemes, bet tas bija piliens jūrā. Tāpēc zemi iznomājām no pagasta ļaudīm – tagad apsaimniekojam 146 hektārus, – stāsta jaunais zemnieks.

Lai zemi varētu apart, iesēt graudaugus, bet pēc tam – zālājus, platības vispirms vajadzēja atbrīvot no krūmiem. Jānis zina teikt, ka Meņģeles pagastā retais vairs nodarbojas ar lauksaimniecību, zemi pārdodot, iznomājot vai tai ļaujot aizaugt, bet pamestās mājas, kuru saimnieki strādā Rīgā, Īrijā vai citviet, lēnām sabrūk.

– Lai varētu iegādāties tehniku – somu traktoru “Valtra” un ruļļu ietinēju, pieteicāmies projektam “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”. Tas bija ļoti izdevīgs, jo 80 % maksājuma sedza Eiropas Savienība.

Saprotot, ka sava tehnika nodrošina neatkarību, jo tad ne sējas, ne pļaujas, ne citu darbu laikā nav jālūdzas, lai kaimiņi aizdod traktoru vai kombainu, rakstījuši pieteikumu nākamajam projektam – “Lauku saimniecību modernizācija”. Iznākums bija labvēlīgs z/s “Murķīši”, tādēļ esošajai tehnikai varēja pievienot ruļļu presi un platleņķa grābekli. Tagad dienas kārtībā esot nākamais projekts, jo Jānis plāno uzbūvēt novietni 100 liellopiem un mēslu krātuvi, arī jaudīgu traktoru gribas.

– Projektu uzrakstīju, bet sākumā bija problēmas ar kredīta saņemšanu bankā. Jaunajam zemniekam naudas maz, bet visur prasa par ienākumiem, grib arī ķīlas.

Lai ģimenei ik mēnesi būtu garantēti ienākumi, abi strādājuši ne vien savā saimniecībā, bet arī algotā darbā. Aiva no 2003. gada līdz 2012. gadam bijusi Valsts policijas darbiniece (zirga mugurā patrulējusi vairākos Rīgas rajonos, nodarbojusies arī ar preventīvo darbu), savukārt Jānis vairākus gadus kalpojis Vecbebros Jura Sprukuļa zemnieku saimniecībā. Sākumā barojis lopus, tad bijis traktorists, pēc tam – pārvaldnieks. Sezonas laikā savai saimniecībai varējis pievērsties tikai vēlu vakarā, kad atgriezies no darba. Nomazgājies, paēdis, traktorā iekšā un – prom uz lauka. Tādu slodzi spēj izturēt tikai jauns cilvēks, kuru vada liels mērķis.

 

Ganāmpulks

Pašlaik ganāmpulkā ir 46 galvas – piena govis, gaļas liellopi, bullīši un teles, kā arī Šarolē šķirnes vaislas bullis.

– Mums ir maz tīršķirnes liellopu, pārsvarā – krustojumi, – skaidro z/s “Murķīši” saimnieks, uzskaitot, ka ganāmpulkā esot Herefordas šķirnes gaļaslopi, Limuzīna šķirnes un dažas Beļģu zilās šķirnes govis.

Sākumā ganāmpulku ataudzējām paši. Dzima daudz telīšu, tāpēc bija gan ko atstāt saimniecībā, gan ko kopā ar bullīšiem pārdot. Tagad ganāmpulku papildinām, liellopus iepērkot no apkārtējām bioloģiskajām saimniecībām (mēs arī esam “bioloģiskie”). Nākotnē plānojam pāriet uz tīršķirnes “gaļiniekiem” – uz šaroliešiem.

Turki, kas šos lopus pārsvarā iepērk, dod priekšroku Šarolē šķirnes gaļaslopiem, herefordieši viņiem patīk mazāk. Mums ir plašas ganības – 46 hektāri, tāpēc katrai šķirnei piederīgos gaļaslopus varam ganīt šķirti, lai nekrustotos.

Pļavas ekstensīvi noganot. Rudenī ganāmpulku piebarojot ar sienu un skābsienu. Spēkbarību dodot vasarā – ar tritikāli Jānis esot apsējis 25 ha zemes. Tā esot mazprasīga lopbarības tipa graudaugu šķirne, ko var izmantot bioloģiskajās saimniecībās, jo tad nevajag ķīmiju un minerālvielas. Vēl 10 ha esot apsējis ar miežiem, vienlaik sējis arī auzas, bet tagad no tām atteicies. Lopbarību ganāmpulkam sagādājot tik daudz, ka pietiek un vēl pāri paliek, tāpēc ir, ko pārdot citiem.

Ar lielu gandarījumu Aiva un Jānis stāsta, ka esot ļoti labi veicies ar gaļaslopu pārdošanu izsolē, kas notika Ērberģē pie Lietuvas robežas.

– 2011. gadā pārdevām piecus gaļiniekus, šogad – vairāk. Nevienu nepārvedām mājās, turklāt saņēmām maksimālo summu par dzīvsvara kilogramu.

Ienākumus tagad gūstot no gaļas liellopu un lopbarības pārdošanas, bet subsīdijas (platībmaksājumus, valsts tiešmaksājumus, maksājumus par zīdītājgovīm, bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta maksājumus u.c.) ieguldot saimniecības attīstībā.

Ziemā, kad lauku darbu mazāk, jaunais zemnieks varot atlicināt laiku arī saviem vaļaspriekiem. Ejot medībās, dejojot vietējā deju kolektīvā, domājot arī par pieteikšanos vīru vai jauktajā korī. Bet pērn esot izdevies pat aizbraukt uz Alpiem paslēpot. Protams, daudz biežāk ar tēti sanāk paspēlēties arī abām atvasītēm – sešgadīgajai Laurai un trīsgadīgajai Laumai.

– Viņu dēļ esmu gatavs kalnus gāzt!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+