Kultūra
Literatūra

VIDEO. Cik stipras saknes, tik stipra tauta. Atvērta G.Eniņa grāmata 16

Valda Semjonova foto

Trešdienas, 24. janvāra, pēcpusdienā kuplā lasītāju un draugu pulkā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Portretu zālē atvēršanas svētkus piedzīvoja Gunta Eniņa grāmata “Koki mājas nepamet”.

Sarīkojumu vadīja kinorežisors Jānis Streičs, bet atmosfēru bagātināja sieviešu senioru kora “Daugavas vanadzes” un ansambļa “Viršu medus” muzikālie priekšnesumi, kā arī aktrises Zanes Jančevskas Miera evaņģēlija lasījums.

Grāmatas ievadvārdos dabas pētnieks un dabas pieminekļu sargātājs Guntis Eniņš uzsvēris, ka “Latvija ir dižkoku lielvalsts. Katram dižkokam ir zari debesīs un saknes dziļi zemē. Grāmata stāsta par cilvēku saknēm savā zemē. Cik stipras ir saknes, tik stipra ir tauta. Var vētra zarus locīt, var zibens spert un koku mocīt, bet, kamēr saknes zemē dziļi, stipri turas, ozols savā māju vietā paliek.”

Galerijas nosaukums

Uzrunājot sanākušos, LZA prezidents Ojārs Spārītīs atklāja, ka viens no vērtīgākajiem komponentiem grāmatā “Koki mājas nepamet” ir cilvēka klātbūtne – katru šodienas dižkoku kāds ir stādījis, dzīvojis tam blakus, sargājis un arī atbrīvojis – kā latvieši, tā cittautieši; un tas nav palicis apslēpts grāmatas autora vērīgajam skatienam. Pēc zinātnieka domā, tieši autora lielā sirds, intuīcija, cilvēkmīlestība un domas plašums ne tikai kā dabaszinātniekam, bet arī kā sociāli un humanitāri tendētam cilvēkam ļāvuši viņam izstaigāt visus Latvijas novadus un atrast tajos kaut ko cildināmu un nacionālo pašapziņu ceļošu.

Arī Sējas novada domes priekšsēdētājs Guntis Liepiņš ne vien lepojās ar to, ka pēc Eniņa pētījumiem atklājies, ka Sējas novadā aug visvecākais ozols Latvijā, bet atzina, ka līdz ar grāmatas iznākšanu Latvija padarīta krietni skaistāka.

Video – Karīna Miezāja

Sveicot autoru Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju vārdā, dzejniece Māra Zālīte stāstīja, ka Guntis Eniņš veselai paaudzei ir palīdzējis iepazīt un saprast Latvijas dabas skaistumu un to, cik ļoti tā ir sargājama. Pie katra izglābtā tā sauktie dageri jutuši, ka tas ir ne tikai koks, bet pasaules modelis – dzīvības koks, kas kopš paradīzes laikiem ir iedēstīts simboliskajā realitātē.

Savukārt izdevniecības redaktore Jūlija Dibovska salīdzināja koku un cilvēku likteņus un aicināja tos, kuriem vēl nav par savu saucama dižkoka, tādu adoptēt, apciemot un rūpēties par to, un sekojot Gunta Eniņa aicinājumam – vest savas atvases senajā, brīvajā Latvijā, kur dižkoki rāda ceļu uz vecvecāku māju vietām, rādīt fotogrāfijas no tiem laikiem un dziedāt dziesmas, kā dziedāja toreiz.
Pats autors atvēršanas svētkos izteica pateicību lasītājiem un solīja strādāt pie grāmatas turpinājuma.

Grāmatā, ko klajā laidusi izdevniecība “Latvijas Mediji”, ne tikai apkopotas ziņas par Latvijas dižākajiem un svētākajiem kokiem, kas gadu gaitā kļuvuši varenāki, bet arī savīti kopā veco dižkoku, māju un tiem līdzās dzīvojošo dzimtu likteņi.

“Koki mājas nepamet” lapaspusēs atrodami stāsti par Melu barona Mihauzena dižozolu Liepupē, par Kārļa Ulmaņa ozolu Bērzes pagastā, par Žaņa Lipkes ozolu Auros, par Jāņa Zābera ozolu Indrānu pagastā, par Edvarta Virzas kastani “Billītēs”, par Māras Zālītes likteņkokiem “Kalnaķivuļu” mājās Slampē un daudziem citiem, kopumā piecdesmit ļoti īpašiem dižkokiem Latvijā.

LA.lv