Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. jūlijs, 2012
Drukāt

Dāsnais barotājs fīderis

Foto - Aldis JermaksFoto - Aldis Jermaks

Eiropā gruntsmakšķeres paveids fīderis pazīstams jau kopš 19. gadsimta, tā uzbūvi un copes īpatnības pirms vairāk nekā simt gadiem aprakstījis krievu dabaszinātnieks un zivju pētnieks Sabaņejevs. Sākotnēji Anglijā ieviestā fīdera uzbūve bijusi gaužām vienkārša.

 

Makšķerauklas cilpā iestiprināja piecus līdz septiņus centimetrus garu koka puļķīti, ap to lipināja apelsīna lieluma barības bumbu, ko smagumam aizdarīja ar māliem un zivju apetītes iekārdināšanai pievienoja mušu kāpurus. Āķi ar tiem pašiem mušu kāpuriem īsā pavadiņā sēja uz pamatauklas nedaudz augstāk un iemīcīja barības bumbā. Makšķernieks no laivas, laipas vai krasta šādu parikti ar roku ielingoja ūdenī un, ar pirkstiem kontrolējot auklas nospriegojumu, gaidīja zivs ņēmienu. Urķējoties pa lēnām izjūkošo iebarojamo piku, zvīņainās atrada arī āķi ar ēsmu. Sajūtot rokā auklas rāvienu, copmanis atbildēja ar īsu plaukstas kustību un izcēla piecirsto zivi, lika uz kociņa jaunu barības bumbu un turpināja procesu.

Fīdera nosaukums cēlies no angļu vārda “feed”, kas tulkojumā nozīmē barība, ēdamais, ēdināšana. Laika gaitā fīdera uzbūve tika pilnveidota un uzlabota. Tagad makšķernieki izmanto speciālus saliekamus, ar daudziem auklas caurlaides riņķiem aprīkotus kātus garumā no 3,4 līdz 4 metriem. Labiem kātiem parasti līdzi nāk vairākas maināmas dažāda jutīguma spicītes, kuru ietrīcēšanās arī ir signāls makšķerniekam par zivs ņēmienu. Uz spoles tin ne pārāk resnu monofilo vai pīto auklu. Koka puļķīša vietā izmanto veikalā nopērkamas vai paštaisītas konteinera veida barotavas, kurās iepilda zivju pievilināmo ēsmu. Atkarībā no straumes stipruma vai iemešanas attāluma izvēlas dažādu smagumu konteinerus. Ezeros pietiek ar divdesmitgramīgu, upēs ar spēcīgu straumi dažreiz vajag pat simtgramīgu barotavu. Veiksmīgas un rezultatīvas fīderēšanas pamatā ir konteinera pareiza piestiprināšana, tā jādara ar tādu nolūku, lai zivs, sakampjot āķīti ar ēsmu, nejustu smaguma pretestību, proti, barotava jāpiekabina tā, lai aukla caur to brīvi slīdētu. Veikalos var iegādāties speciāli šim nolūkam gatavotas plastmasas caurulītes ar karabīnīti, pie kuras piekar barotavu. Auklu izver caur caurulīti, piesien griezulīti, pie kura stiprina pavadiņu ar āķi. Pavadiņas garums parasti ir vismaz pusmetra. Var siet arī metru garu. Barotava un āķis ar ēsmu guļ uz grunts, kad zivs sakampj ēsmu un velk to prom, pamataukla brīvi bez pretestības iet caur caurulīti un par copi liecina kāta spicītes ietrīcēšanās.

 

Makšķerniekam, nekavējoties piecērtot, jāreaģē uz pirmo kāta nodrebēšanu. Šādai sistēmai tomēr ir neliels trūkums, ja zivs, ierijusi ēsmu, dodas virzienā uz barotavu, tad kāts var arī momentā neziņot par copi.

 

Tādēļ labāk barotavu stiprināt pie asimetriskas cilpas. Aukla visos virzienos brīvi slīd cauri konteinera austiņai, un spicīte reaģē uz visniecīgāko zivs pieskārienu.

Konteinerā necik daudz barības neietilpst, tādēļ pirms makšķerēšanas vēlams zvīņainās izvēlētajā vietā precīzi iebarot. Pavadiņu sākumā nesien, bet piepildīto konteineru iemet vēlamajā vietā, auklu nostiprina aiz spoles spriegotāja – tā jums būs vajadzīgais attālums. Pēc pārdesmit sekundēm, strauji paraujot ar kātu, uzbriedinātā barība izbirs un veidosies zivju ēdināšanas galds. Sākumam pietiks ar piecām līdz desmit porcijām. Tad sienam pavadiņu, lingojam parikti īstajā vietā un gaidām pirmās zivs kampienu, kurai noteikti sekos pārējās copes. Tumšajās stundās kāta spicītei piestiprinām luminiscējošu spīgulīti – ir tik patīkami naktī vērot tā trīcēšanu, kas liecina par drīzu tikšanos ar pamatīgu breksi vai treknuli līni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+