Kultūra
Kultūrpolitika

Debesīs nav vietas citām domām. Saruna ar Zani Dombrovsku 16

Foto – Ronalds Šulcs

Viņai piemīt īpašs mirdzums. Mirdz ne tikai acis, mirdzums viņai ir arī aiz ādas. Un balss – kā no debesīm atrāvies sudrabs. Zane Dombrovska. Dziedātāja un aktrise. Satiekamies brīdī starp mēģinājumu un koncertu. Svētdien, 29. jūlijā, Kandavā latviešu komponistu mūziklu un rokoperu skaistākās melodijas koncertā “Mīlestība” izdziedās, izdejos un izdzīvos deviņi lieliski aktieri, starp tiem arī Zane. Mūsu saruna par koncertu. Un ne tikai par to.

Mīlestība un dziesma. Divi jaudīgi lielumi. Varbūt – paši jaudīgākie. Ko tev tie nozīmē?

Mana mīlestība uz mūziku ir pārbaudīta ar daudz ko, arī ar teātri, tomēr izturējusi, dzīva un joprojām man ļoti svarīga.

Reiz teici: var dziedāt notis, var dziedāt vārdus, tomēr par visu vairāk gribas dziedāt stāstu. Kādi būs šā koncerta stāsti?

Visi stāsti būs par mīlestību – pret savu zemi, vecākiem, vienam pret otru. Tās nebūs dziesmiņas par mīlestībiņu, tās būs dziesmas mīlestībai, ko dziedāsim mīlot. Ceru, ka mums izdosies izstāstīt to lielo stāstu, turklāt izdarīt to viegli un skaisti. Vasara ir kāzu laiks, tāpēc mēs izdomājām, ka viss vārētu risināties kāzu noskaņā un mēs būtu tādi kā mīlestības svētku viesi. Vai vēstneši, kas mudina visus svinēt mīlestību.

Kopā ar tevi stāstīs stāstus un svinēs mīlestību vēl astoņi aktieri. Kā notika, ka dziedošo dalībnieku ir tik, cik burtu vārdā MĪLESTĪBA?

Tas netika darīts apzināti. Koncerta nosaukumu izdomāja Madara Botmane, viņa ne tikai dzied, bet arī veido mums kostīmus. Kopā spriedām par programmu, līdz viņai radās šī ideja. Un tā nudien bija brīnišķīga sakritība. Nekas netika iepriekš izskaitļots, neviens netika atlaists vai piepulcināts.

Skaisti! Nejaušību nav.

Jā! Tā mums bija balva. Atbilde uz jautājumu, vai esam pareizi darījuši, izvēloties tik drosmīgu nosaukumu.

Zinu, ka esi likusi kopā šā koncerta programmu.

Esmu koncerta mūzikas režisore, ja tā var teikt. Mūsu stāsts ir par mīlestību un teātri, tāpēc dziedās aktieri. Tas ir ļoti interesanti, jo aktieri dziesmas izjūt citādi, ne tā kā vokālisti. Būs popūriji, kas salikušies gluži apbrīnojamā veidā. Vairākas dziesmas pēkšņi izrādījās tik saderīgas un iemīlējušās viena otrā, ka tās nemaz nedrīkstēju šķirt, tāpēc skanēs daži panti no vienas dziesmas, kas pēkšņi savīsies ar pantiem no citas dziesmas, jo tur ir pāris. Mums nav īpaši daudz mūziklu un rokoperu, bet ir muzikālas izrādes, no kurām dziesmas tiek dziedātas arī tad, kad izrādes vairs nav repertuārā, piemēram, no “Maugļa” un “Atjautīgās aukles”. Bija ļoti interesanti likt to visu kopā, izspēlēties ar tēliem, stāstiem un sajūtām. Pirmā daļa būs nedaudz svinīgāka – cik nu vispār var runāt par svinīgumu saistībā ar teatrālu koncertu. Tajā skanēs dziedājumi no “Meža gulbjiem” un “Kerijas”, no “Leo. Pēdējā bohēma” un “Bāskervilu leģendas”. Un tad otrā daļā gribam atļauties patrakot – kā pēc mičošanas, kad meitenes kleitas nepārvelk, bet augstpapēžu kurpes gan nomet un uzvelk vai nu laiviņas, vai skraida un dejo basām.

Tātad tu saliki koncerta muzikālo scenāriju, bet aranžējumus tevis izvēlētajiem skaņdarbiem veido Raimonds Macats, absolūti fantastisks mūziķis.

Jā, tā ir. Kad mani uzaicināja piedalīties šajā projektā, teica, ka būšot arī Macats. Katram gadījumam pārjautāju Raimondam pašam, vai tas ir tiesa. Kad viņš atbildēja “jā”, man vairs nebija ne mazāko šaubu. Mums ir bijušas vairākas muzikālas satikšanās uz skatuves. Šogad februārī – Nika Matvejeva jubilejas koncertā. Es Raimondu ārkārtīgi augstu vērtēju kā mūziķi un esmu bezgala laimīga strādāt kopā. Viņš man ļoti daudz ko ir iemācījis. Arī šajā koncertā mēs savus lauciņus esam sadalījuši. Katrai dziesmai vajadzīgs savs dziedātājs, mans uzdevums ir atminēt šo mīklu. Savukārt Raimonds domā, kā to visu atrisināt mūzikā. Manā pārziņā ir dziedāšana un interpretācija, bet ar Raimondu kopā domājam, kā manas muzikālās kaprīzītes, visu to, ko man gribas panākt, iespējams īstenot. Ir brīnišķīgi satikties ar cilvēku, kurš pasaka: tu tikai izstāsti, ko tev vajag, mēs visu izdarīsim! Ne vārda par to, ka tā nevar, tā nedara, tas nav iespējams. Esmu laimīga, ka varu justies radoši brīva, jo koncerta struktūra ir sarežģīta, popūriji un kompilācijas prasa milzīgu koncentrēšanos un precizitāti. Raimonds to saprot, viņš dod mums zīmes un norādes un ir gatavs strādāt un izdomāt visu līdz pēdējam sīkumam. Jo mākslā jau nav sīkumu.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Doma kora skola un Kultūras akadēmija. Trīs soloalbumi un trīs desmiti lomu. Man pat negribas jautāt: dziedātāja vai aktrise? Tad jau varētu jautāt, kurš spārns tev ir svarīgāks lidojumam. Tāpēc parunāsim par debesīm. Kā tu sāki lidot ar paraplānu?

(Smejas. Ilgi, dzidri un aizrautīgi.)

Labi. Kamēr lidinies laimīgu atmiņu sajūtās, gribu kliedēt tevis reiz izteiktās bažas. Paraplāns ir savienojams ar bērniem un ģimeni.

Tas tiešām ir iespējams?!

Jā! Pirmo lidojumu vīrs man uzdāvināja māmiņdienā. Kopš tā brīža – atkarība uz mūžu. Kā tev tas sākās?

Man to ierādīja mūziķis Jānis Zvirgzdiņš. Man arī āķis lūpā ar pirmo reizi. Es arī lidoju tikai tandēmā. Kad strādā teātrī un gandrīz katru vakaru tev ir izrādes, grūti ieviest sportisku hobiju, kas prasa regulārus treniņus. Vienu laiku es gāju kāpt pa alpīnisma sienām, pēc mēneša jau varēju uzkāpt, bet tad sākas sezona un viss, ko vēl nesen varēju, pazuda. Nav vairs rokās spēka, bet rokas trenēt var, tikai kāpjot. Līdzīgi ir ar slēpošanu. Reizi gadā no teātra aizbraucam uz Žagarklanu. Man tā pat nav slēpošana, drīzāk šļūkšana, kad visu laiku bail, ka tik es nenokrītu, jo rīt taču izrāde.

Saistītie raksti

Tāpat ar veikbordu – es varu izcelties no ūdens, taču tas arī viss. Bet ar paraplānu es pēkšņi sapratu, ka mans vienīgais uzdevums ir noturēties kājās pacelšanās brīdī. Pēc tam ir vienkārši jāļaujas. Man ir brīnišķīgs instruktors Dzintars Reiniks no “Adrenalīna”, viņš man ir ļāvis pašai stūrēt, esmu izbaudījusi, kā ir, kad tu uztver siltā gaisa plūsmu. Lidošana man bija liels atklājums, jo man ir bail no augstuma. Pat teātra dekorācijās. Pat tad, ja partnerim mani vienkārši jāpaceļ gaisā. Smaidu, jo aktrisei tāds darbs – tēlot prieku. Bet patikas nekādas. Un te pēkšņi – man patīk augstums! Lidojot ar paraplānu, nekad neesmu jutusies nedroši. Esmu lidojusi līdzi arī sacensībās, esmu braukusi uz Jūrkalni lidot.

Tad jau tu esi ne tikai ar vinču ievilkta, bet arī no kalna lēkusi!

Jā gan! Jūrkalnē tikai jānokāpj no stāvkrasta un jāieknābj gaisā.

Uzķer termālīti un – esi laimīga!

Tieši tā! Tāpēc man tik ļoti tas patīk. Kad vien ir iespēja, dodos palidot. Debesīs nav vietas citām domām, vienkārši sēdi un esi laimīgs.

Uzziņa

Svētdien, 29. jūlijā, Kandavas Ozolāju estrādē latviešu komponistu mūziklu un rokoperu skaistākās melodijas koncertā “Mīlestība” izdziedās aktieri Marija Bērziņa, Madara Botmane, Zane Dombrovska, Ērika Eglija, Ainārs Ančevskis, Gints Andžāns, Raimonds Celms, Gints Grāvelis un Mārcis Maņjakovs. Kopā ar viņiem muzicēs Raimonds Macats (taustiņi), Mārcis Auziņš (ģitāra), Norberts Skraucis (basģitāra) un Ainis Zavackis (sitaminstrumenti).

LA.lv