Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. augusts, 2012
Drukāt

Demakova: ar kultūru stiprina nacionālo valstiskumu

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās bijusī kultūras ministre HELĒNA DEMAKOVA, patlaban mācību spēks. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Ar ko tagad nodarbojas Helēna Demakova?

H. Demakova: – Dzīvo mietpilsonisku dzīvi, sevi galvenokārt veltot izglītībai, kultūrai, zinātnei. Esmu pasniedzēja Mākslas akadēmijā, kur palīdzu arī LMA stratēģijas izstrādāšanā. Vēl mani palūdza pasniegt Mūzikas akadēmijā. Vasaru vadu lauku mājā Skrīveros, darbojos dārzā, pēc pāra gadiem ceru piedalīties konkursā par sakoptāko sētu novadā. Audzinu suni, rakstu, lasu un domāju. Lielās lietās nepiedalos.

– Tas labi. Kādu stratēģiju Mākslas akadēmijā gribat izstrādāt, kādas augstienes ieņemt?

– Mēs, patriotiski domājoši LMA cilvēki, gribam ieņemt tās pašas augstienes, ko jūs – nacionālas valsts pamatu stiprināšanā. Nacionālai valstij nepieciešamas spēcīgas kultūras un mākslas augstskolas, lai spētu konkurēt, lai jaunieši no piecu bērnu ģimenes nebūtu spiesti braukt studēt uz Somiju, kad viņiem kāds izglītības ministrs liks maksāt par mācībām nacionālajā augstskolā, kuru dibinājis Vilhelms Purvītis, vai akadēmijā, kuru dibinājis Jāzeps Vītols. Tāpēc ir stratēģiski jāpierāda, ka valstī, lai stiprinātu nacionālo valstiskumu, ir jāatbalsta šīs augstskolas.

– Bet ko būtu svarīgi pašreiz darīt kultūras nozarē – es baidos, ka kultūrpolitikas vai stratēģijas vietā minēs, ka atkal jāuzceļ viena māja, vēl jūsu iecerētais Laikmetīgās mākslas muzejs…

– Nebaidieties, uzbūvēs. Pašreizējā ministre ir sparīga.

– Jā, taču viņai ir zināmas grūtības, un ne tikai tamdēļ, ka kultūrai par maz naudas. Šķiet, zināmā posmā kultūras un mākslas cilvēki nerada īsto saskarsmi ar Jaunzemes-Grendes kundzi. Vai pamanījāt?

– Diez vai, runājot par kultūru, ir jārunā par personālijām…

– Ne tai ziņā – ir runa par divām sfērām. No vienas puses valsts un no otras – mākslas pasaule, kura pārmet valstij, ka tā neizdala mākslu par prioritāru.

– Būtu bezgaumīgi kritizēt savus priekšgājējus vai pēctečus amatā…

– Nekritizējiet, sakiet, ko jūs darītu, zinot kultūras cilvēku prasības. Protams, arī pēc naudas.

– Ministre ir prātīgi rīkojusies, izejot cauri grūtam posmam, cīnoties par papildu finansējumu, kuru kultūrai samazināja neadekvāti. Acīmredzot viņas liktenis bija iznest šo smagumu caur asumiem un peripetijām, bet iegūstot pieredzi un līdzekļus, un es tagad no savas pieredzes olimpa noskatos uz šo pozitīvo iznākumu. Krīzi piedzīvoja visas kaimiņvalstis, bet nez kāpēc Latvijā vien izvēlējās tieši kultūrā griezt visvairāk. Es esmu par mūziku, taču nopietnā mūzika vismazāk cieta kultūras cirpšanas apstākļos. Visplānāko budžetu atstāja Nacionālās bibliotēkas funkciju veidošanai, bet bibliotēku par ļoti lielu naudu mazā valstī ceļam smagā periodā. Andra Vilka vadītai iestādei nogrieza 73% naudas. Būvējam Gaismas pili, bet kāds būs saturs? Tāpēc taisnīgums jāatjauno un budžets kultūras nozarei ievērojami jāpalielina.

– No kā nācies atteikties dēļ šiem 73% mīnusā bibliotēkai?

– Tas skar gan iepirkumus grāmatu fondam, gan, galvenokārt, nespēju piesaistīt jaunus cilvēkus un saglabāt esošos bibliotēkā. Personāla algas ir stipri samazinātas, taču Vilka kungs ir ārkārtīgi inteliģents un nekad nestāvēs uz ielas stūra, lai par to klaigātu. Tas varbūt taisnojās, kad direktors 21 gadu gaidīja Birkerta projektu, stāvēja un krita par Gaismas pili, jo nu sapnis drīz īstenosies. Tas ir Vilka nopelns, bet tagad nav jāklusē, jāstrādā pie bibliotēkas satura. Jāizvērtē, kas svarīgāk – Paula kungam jauns bigbenda orķestris vai tomēr bibliotēkas saturs tik dārgā ēkā.

– Diez vai jums to vajadzēja atcerēties, jo pati piedalījāties pie šīs dārdzības.

– Nē, jūs šobrīd runājat kā Ušakovs. Viņš arī zināja teikt, cik kādā Vācijas pilsētā maksājusi bibliotēkas būve. Viņš izlaida vienu vārdu – mēs būvējam Nacionālo, nevis pilsētas bibliotēku, un tās ir pavisam citas izmaksas.

– Arī jūs pieminējāt pašreiz bieži lietoto vārdu “prioritātes” – un kādas tās būtu?

– Kopš apzinos sevi kā domājošu cilvēku, no 12 līdz 13 gadu vecuma man attiecībā pret kultūru nekad nav pastāvējis prioritātes jautājums. Vecmamma man dziedāja tautasdziesmas, lasīja priekšā Skalbi. Gāju uz simfoniskās mūzikas koncertiem. Gājām uz Paula Putniņa, Pētera Pētersona izrādēm. Tik agros gados sapratu, ka kultūra ir pilnība. Ja vienu pirkstu nocērt, tad man ir divas rokas bez viena pirksta. Ja nav nacionālā kino, valstī kultūra nav pilnbriedā, tāpat – ja nav nacionālas literatūras, glezniecības un tautas mākslas. Kultūrā visam zaļajam kokam ir jāzaļo. Nācija nevar pastāvēt bez pilnvērtīgas kultūras. Par priekšrokām var runāt vienīgi grūtos laikos, kad jāizšķiras, kā sadalīt naudu.

– Visam jādod, es tikai nedzirdēju, ka jāatvēl arī Latviešu jeb Latvijas enci­klopēdijas izdošanai.

– Protams, jāatvēl. Nacionālā enciklopēdija un citi garīgo bagātību krājumi ir pilnīgi nepieciešami. Tā ir grāmatniecība. Šis moments ir jo sevišķi svarīgs, jo daudziem zūd rakstīt un lasītprasmes. Mani studenti vēl spēj lasīt, bet lielākā daļa citu neuzrakstīs loģisku, saprotamu tekstu.

 

Latviešu kultūrā par lielāko problēmu kļuvusi tā, ka jaunieši nelasa grāmatas. Vainīgi ir vecāki, te nav ko vainot skolu vai valsts politiku. Vecāki ir stipri vien krituši patērēšanas mānijā, ko nemazina runāšana par krīzi un grūtiem laikiem. Zāli vairs nepļauj ar izkaptīm un nesēž pie skala gaismas – dzīve manā ciematā kopš Brīviņu saimnieka (no A. Upīša “Zaļās zemes”. – Red.) laikiem ir labāka. Cilvēki vairāk patērē un neiegulda laiku bērnu audzināšanā. Esmu lasītāja Skrīveru bibliotēkā. Tur nāk bērni, bet apsēžas pie datoriem. Reti kurš paņem grāmatu.

 

E. Līcītis: – Skolas Ķīļa kunga uzdevumā tikšot planšetdatorizētas, grāmatu vairs nebūs!

– Nē, bērniem jālasa grāmatas, un, kamēr viņi maziņi, vecākiem jālasa priekšā.

V. Krustiņš: – Kāpēc viņiem būtu jālasa?

– Tas pieder elementārām lietām – ka jādzied priekšā šūpuļdziesmas un tautasdziesmas. Kāpēc bērns jākopj un kāpēc pie mājas jāiekārto skaists dārzs? Nepieciešams atjaunot svarīgas valstiskas programmas, un kā vienu no tām – par lasīšanu – ko ierosināja Vilka kungs. Tā bija laba, ar bērnu žūrijām bibliotēkās, taču tam atņēma finansējumu. Iespējams, ka planšetdatori ir labi, bet ar tiem vien nepietiek. Grāmatas nedrīkst pazust, un tās nezudīs. 1992. gadā žurnālam “Kentaurs” intervēju vienu ievērojamu vācu filozofu un viņam jau toreiz jautāju – kāpēc pie mums lasa mazāk nekā Francijā? Jo Francijā lasa mājās un metro – iekāpj vilcienā un momentā izvelk grāmatu vai avīzi. Filozofs šo novērojumu atzina un komentēja – jo franču politika vienmēr ir taisīta ar intelektuāļiem un intelektuālisma garā. Tie, kas ir priekšgalā, izstaro zināšanas un to, cik daudz grāmatu viņi izlasījuši. Domāju, ka Vaira Vīķe-Freiberga vizēja šajā intelektuālismā, un varēja redzēt, cik prezidente ir izglītots grāmatas cilvēks. Turpretī citiem vadītājiem ir bijis svarīgāk pēc darba aiziet izklaidēties uz šlāgermūzikas koncertu. Grāmatas lasīšana prasa lielāku piepūli, tas ir dialogs ar rakstīto, solis uz priekšu domāšanā – cilvēkiem politikā jārāda piemērs, cik tas ir svarīgi. Ka viņu runa izkopta, bet stāja – ka tu esi Cibiņš drīzāk nekā patērētājs Buņģis. Es esmu izaugusi ar latviešu literatūru, bet vai jūs zināt, ka Upīša “Zaļā zeme” vairs nav skolu programmā?

– Kultūrkanons bija jūsu darbs. Vai viss ar to ir beidzies, ka Demakovas vadībā atzīmēts viss izcilākais mūsu kultūrā? Vai jums savulaik bija nodomi darīt ko tālāk?

– Nodomi bija dziļi konservatīvi nacionālpatriotiski, un ideju es daļēji noskatīju Dānijā un Holandē, lai, moderni runājot, integrētu cittautiešus. Bija doma par obligātu mācībvielu ne tikai latviešu, bet arī cittautiešu skolās, lai tie bērni, beidzot skolu, zinātu vismaz kondensātu no latviešu kultūras. Diemžēl tā neizdevās. Tas būtu jāmaterializē ar likumu par vispārējo izglītību, un kanons jāpārskata ik pa septiņiem gadiem. Nāk jaunas atziņas, jauns pienesums, un tas viss ar atsevišķu priekšmetu, mācību grāmatām būtu jāieplūdina vispārējās izglītības sistēmā. Nav gluži tā, ka nekas nav materializējies, taču vispārējā izglītībā tas kļūst par tikpat viļātu karstu kartupeli kā gadiem ilgi par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Runas par integrāciju ir pilnīgi tukšas, ja visiem jaunajiem pilsoņiem, nepilsoņiem obligātā kārtā nav dota iespēja mācīties ne tikai Latvijas vēsturi, bet arī Latvijas kultūru. Vismaz – minimumu. Tāpēc – jā, mērķis bija politisks.

Demakova1_KM_4E. Līcītis: – Šķiet, mūsdienās šo kultūrkanonu būtu svarīgi apgūt arī latviešu jauniešiem?

– Nav tik traki, cik spriežu no studentiem vai dēla draugiem, viņi ir diezgan izglītoti. Problēmas ceļas ar domas pasniegšanas un rakstītprasmi. Sliktā latviešu valodā viņi kaut ko samudžina – skolās sākuši par maz rakstīt sacerējumus. Tas atstāj nelāgu ietekmi. Bet, runājot par kultūras noplicinātību un naudas nogriešanu nozarei, ir bijis jāsaskaras arī ar citām, daudz lielākām nejēdzībām, proti, ir pilnībā paralizēta tā valsts iestāde, kurai bija jāgādā, lai tiek nostiprināti Daugavas krasti. Kā Skrīveru iedzīvotāju mani uztrauc tikpat Andrejs Upīts, cik brūkošie likteņupes krasti, kurus izskalo un izskalo. Kāds tur esot kaut ko izsaimniekojis, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai taču jāņem vērā, kā jūtas mūsdienu zaļās zemes iedzīvotāji, kur apkārtējos krastus izskalo. Kādam ātri jāpieņem lēmumi, bet tikmēr reformē un reformē – izreformē vienu iestādi un krastus atstāj savā vaļā brūkošus.

V. Krustiņš: – Daudz runā, ka jāatbalsta latviešu literatūra. Tā esot nonākusi pēdējā vietā, izkritusi no ratiem – ko jūs atbalstītu kā lasošs, inteliģents cilvēks?

– Rakstniecība ir tik daudzplākšņaina parādība, ka vienā teikumā atbildes nav. Par maz atbildēt, ka jāatbalsta Nacionālā bibliotēka un grāmatniecība. Atbildīgiem politiķiem kādā sestdienas rītā jāiedzer kafija un jāiedveš viss intelektuālais spēks kādā nopietnā nacionālā programmā. Politikā intelektuālais piedāvājums kļuvis vienkāršs. Var just, ka runasvīri un runassievas pašas lasa mazāk. Pat ieviesies teiciens “jaunā vienkāršība”, bet, ja priekšgalā būtu prezidents, kurš pats raksta grāmatas, tad tā gaisotne būtu citāda.

E. Līcītis: – Ministru prezidents ir uzrakstījis grāmatu par krīzes pārvarēšanu.

– To man nav izdevies lasīt. Sāksim ar to, ka nopietni un rokrokā jāstrādā Kultūras, Izglītības un Reģionālajai ministrijai. Nevis tā, lai salasītos un ar lielu pompu sarakstītu kaut kādus nodomu protokolus, bet sakopotu spēkus apzināti mērķtiecīgai darbībai. Tie jautājumi, kas kopā risināmi, attiecas uz skolām un bibliotēkām, taču katra partija zināmā mērā velk iejūgu uz savu pusi, tamdēļ dialogs īsti neveidojas. Atgriežamies pie tā paša kultūrkanona – tas jāievieš Izglītības ministrijai, un ministram jābūt pietiekami nacionāli domājošam, nevis kādam pasaules liberālim, lai to lietu stiprinātu. Tāpat par VARAM – kāda situācija ir ar grāmatu iepirkumu reģionālajās bibliotēkās? Tā nav tikai vienas MK pārraudzības joma – klāt jāliek nopietna politiska griba pārresoru sadarbībā, un kā atslēga, protams, ir skola un ģimene. Ģimenēm ir jābūt informācijai, ko vajadzētu lasīt jaunās literatūras klāstā, un to var uzzināt radio, TV un presē. Lūk, arī jūsu pienesums. Bija svarīga Kultūrkapitāla programma, ar ko atbalstīt lielās dienas avīzes, kas izdotu kultūras pielikumus. Vecmāmiņas, mammas, tēti iepazīstina jaunos lasītājus ar jaunāko literatūru, bet ar klasiskajām vērtībām – skola, bibliotēka. Tas ir pasākumu komplekss un mudinājums vadošajiem tomēr stiprināt šo nacionālās identitātes šķautni. Tie ir mūsu pamatu pamati, un, ja tu, cilvēks, dzīvē esi kādā pozīcijā, nevis pēdējais pļēgurs, kurš ne par ko neatskaitās sabiedrībai, tad tev tomēr jāspēj uzrakstīt literāri noapaļotu tekstu. Tā ir kulturāli inteliģenta pazīme – izlasīt noteikta skaita un ranga grāmatas, lai spētu tā rakstīt. Ar salīdzinājumiem, ar metaforām, ar bagātīgu valodu, kas nāk no literatūras. Jau minētajā Francijā, lai veicinātu lasīšanu, ir lielas balvu pasniegšanas tradīcijas, izceļot labāko un norādot uz izcilībām.

V. Krustiņš: – Jā, Latvijā diktators Ulmanis piešķīra Tēvzemes balvu.

– Ir aplam, ka tagad tādas nav. Balvas, prēmijas ir vajadzīgas. Koknesē ir nams, kuru valsts dāvāja prof. Endzelīnam, tādējādi pateicoties par viņa devumu valodniecībā. 2008. gadā, kad bija brīnišķīgi Dziesmu svētki, pēc noslēguma zvanīju Godmanim – ziniet, šis tomēr ir tas brīdis, kad godalgot, tāpat kā ar naudu prēmējam sporta laureātus. Tobrīd premjers piekrita naudas piešķīrumam labākajiem.

– Bet vispār – kultūra ir laukos! Vai jūs tam, Demakovas kundze, piekrītat?

– Kā nu ne, ja pati dzīvoju laukos! Bet vispirms – kultūra ir cilvēkam iekšā. Nav kultūras ārpus mums.

– Es runāju par latviešu kultūras saglabāšanās vietām.

– Latviešu kultūra ir visur, kur ir latvieši. Trimda arī daudz kultūras iznesusi uz saviem pleciem, ne vien Latvijas laukos glabāja tautas garamantas. Kultūra dzīvoja gaišos cilvēkos gan Rīgā, gan ārpus. Un atkal redzam gājumu uz priekšu kopš Brīviņa laikiem. Cilvēki nāk uz bibliotēkām, tautas nami ir aktīvi un radoši, pašdarbība it visur notiek, darbojas mākslas un mūzikas skoliņas. Skats pret vispārējo globalizāciju, nonivelēšanos Latvijā ir cerīgs.

 

Pagājuši 100 gadi, kopš Brīviņš 30 lappušu garumā brauca pa Dīvajas ceļu, un apkārt viss ir sakoptāks, puķes pie mājām pulka vairāk, kultūras nams un skola izremontēti. Pakustēsies izglītības ministrs un atkal ierakstīs skolas programmā “Zaļo zemi” – redziet, tas cilvēks ir kultūras nesējs, jo mājas var remontēt un celt, cik gribi, latviešu cilvēks nes to kultūru.

 

– Un tomēr pēcpadomju laikā viens cilvēks ar krievisku uzvārdu Belokoņs izdeva enciklopēdiju, kas viņam nevarēja būt finansiāli izdevīgi. Valsts to nedarīja!

– Par daudz ko neesam varējuši vienoties – varbūt tā savstarpējā nenovīdīguma dēļ. Kā kultūras ministre skrēju uz Izglītības ministriju gandrīz vai kā uz otru darbu. Sēdējām pie galda un runājām. Ministri, ierēdņi, sabiedrības cilvēki. Nemitīgi uzstāja par latviešu valodas vārdnīcas izveidi – Ministru kabinetā to liku priekšā. Mums nav skaidrojošās vārdnīcas, enciklopēdijas, bet par to izdošanu ir jāpieņem valstiski lēmumi Ministru kabinetā.

– Ir palikuši seši gadi līdz valsts simt gadiem.

– Jā, un šīs jubilejas dēļ ir jārunā par intelektuālo mobilizāciju. bet tur jānonāk līdz lēmumiem. Varbūt ar to jāsāk – ka gaišiem prātiem jādomā par to, kā sagaidīt valsts lielo jubileju. Ir jāpiepilda Nacionālā bibliotēka ar saturu – kā spožu Latvju grāmatniecības muzeju pēc Vilka ieceres, ir jāizdod latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca un lielā Nacionālā enciklopēdija. Man jau nu gribētos arī Laikmetīgās mākslas muzeju.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+