Latvijā
Sabiedrība

Beidzam sevi apšaubīt! Saruna ar žurnālisti Inu Strazdiņu1

Kāpēc esam kļuvuši kūtri Eiropas Parlamenta vēlētāji? Tas ir miljonu vērts jautājums, uz kuru meklē atbildes gan žurnālisti, gan Eiropas Savienības politiķi, saka Ina Strazdiņa.

Gandrīz 13 gadus bijis ierasts, ka viņas maigais balss tembrs skan radio, ziņojot par jaunumiem no Briseles. Kopš janvāra žurnāliste redzama raidījumā “Pasaules panorāma”, bet pašlaik Eiropas Parlamenta pirmsvēlēšanu debašu raidījumos kopā ar kolēģi Jāni Gesti izvētī mūsu deputātu kandidātus.

Pirmajā maijā apritēja 15 gadi, kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā. Kā Latvijā mainījusies izpratne par Eiropas Savienību, kuru savulaik daudzi pat salīdzināja ar Padomju Savienību?

Paldies Dievam, arvien mazāk dzirdu šo stulbo salīdzinājumu ar Padomju Savienību. Nu paskatīsimies seriālu “Sarkanais mežs” – kur vēl labāk var pateikt, ka šīs savienības ir tik atšķirīgas kaut vai brīvības aspektā! Izskatās, ka Eiropas Savienības iespējām pieejam ļoti praktiski un vislabāk tās izmanto tie, kam darīšana ar fondu naudu, piemēram, lauksaimnieki.

Par izpratni – tagad mums ir pašsaprotami, ka varam brīvi braukt, kur vien vēlamies, arī eiro pieņēmām, taču, kad jāaiziet uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, sākas grūtības, neredzam jēgu. Nevainoju tikai vēlētājus, jo tā ir problēma arī pašā Eiropas Savienībā, ka cilvēki jūtas tik tālu no tās.

Un kāpēc tā noticis?

Tas ir miljonu dolāru vērts jautājums. Visus šos gadus, kamēr esmu Briselē, žurnālisti to ir jautājuši gan sev, gan politiķiem. Milzīgo kuģi ar 28 dalībvalstīm uzturēt bez birokrātiskas sistēmas rāmja būtu ļoti grūti, taču daudz kas šajā ziņā ir pārspīlēts, aparāts ir uzpūsts, lai gan tās ir arī iespējas sadarboties ar citām valstīm ciešāk.

Birokrātiska un ļoti piesardzīga vārdos ir Eiropas Savienības valoda, teksti ir juridiski un diplomātiski nogludināti, un šādā veidā tiek saglabāts miers starp tik daudzām dalībvalstīm, taču cilvēkiem tāda valoda nepatīk.

Par Eiropas Parlamenta deputātu kandidātiem izsakās arī skeptiski, ka ir tādi, kas tikai stūrē uz siltu vietu un labu algu.

Salīdzinot ar Latvijas vidējo aritmētisko finansējumu, tā ir ļoti labi apmaksāta vieta, un to zina visi, arī tāpēc uzmanībai ir jābūt lielai, kurš pelnījis tur nokļūt. Naudu var ar darbu atpelnīt, bet var arī visus piecus gadus nosēdēt un neizdarīt pilnīgi neko.

Vēl sliktāk, kad redzu, ka starp viņiem ir ždanokas, kas nemitīgi drupina Latvijas valstiskuma pamatus, kā citādi lai to sauc, ja ne par demokrātijas greizajiem spoguļiem?

Es arī par to daudz domāju, piemēram, tas pats Naidžels Faražs, kurš ierosināja Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, joprojām ir Eiropas Parlamenta deputāts un saņem atalgojumu un pabalstus. Tā ir neloģiskā demokrātijas puse – tiem, kas tev dara pāri, tiek dota vieta – kā tas ir arī Ždanokas gadījumā, bet tāpēc svarīgi, ka ir ko likt pretī.

Kas jums pašai personīgi ir svarīgi, kad pārdomājat, par ko balsosiet?

Lai cilvēks, par kuru balsošu, nav klajš pašlabuma meklētājs, bet ir lojāls Latvijas demokrātijai un neatkarībai un tiešām veltīs laiku, nevis lai trekni dzīvotu, bet strādātu Eiropas Savienības un mūsu valsts labā, lai cik patētiski arī skanētu. Tas neizslēdz iespēju, ka deputāts Eiropas Parlamenta struktūrās nonāk pirmo reizi, bet viņam jāzina šis process, jābūt kompetentam.

Kā atšifrēt pašlabuma meklētājus no godprātīgiem politiķiem?

Mazliet atšķiros no parasta vēlētāja, jo ikdienas dzīve ir piespiedusi par to vairāk interesēties. Sāku ar partiju programmām, kuras ieteiktu izlasīt visiem vēlētājiem, lai cik sarežģītas tās liktos.

Tur visi tikai sola – parastā atruna.

Izvērtējiet ļoti, ļoti kritiski, vai sasolītais būs sasniedzams. Šo vēlēšanu specifika ir tāda, ka sola ļoti daudz, piemēram, pensiju palielināšanu, par ko Eiropas Parlaments nav atbildīgs un nekādā vīzē nevar izdarīt, jo tas ir Latvijas nacionālais uzdevums. Un tas ir viens no tematiem, ar ko politiķi šajās vēlēšanās grēko – solot un musinot cilvēkus.

Arī ar lieliem plāniem ātri mazināt nabadzību, palielināt zemniekiem atbalsta maksājumus. Tās ir lietas, kuras ļoti vēlamies, bet objektīvi nekas no tā ātri nenotiek, ne piecu gadu laikā.

Paklausījos Latvijas radio kandidātu diskusiju par vides tematu un sapratu, ka Andris Ameriks zināšanās par vides jautājumiem iestrēdzis labi ja deviņdesmito gadu izpratnē, tāpēc mani nepārsteidz, ka Rīgā, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā valda bardaks, un tas vēl ir maigi teikts.

Paradumu rūpīgi šķirot atkritumus esmu paņēmusi līdzi no Briseles, taču Rīgā tas gandrīz nav iespējams. Beļģijā ļoti stingri seko līdzi, lai atkritumi būtu pareizi sašķiroti, tik iemet papīru pie bioloģiskajiem, kā atkritumu policija jau būs klāt un uzliks sodu simtos eiro. Tagad dzīvoju Āgenskalnā un veselu dienu veltīju tam, lai atrastu, kur var izmest stiklu, jo nevēlos to likt kopējā konteinerā.

Kā vērtējat Krievijas ietekmi uz vēlēšanām?

Krievija ļoti masīvi un prasmīgi izmanto sociālos tīmekļus, tāpēc mums ļoti nopietni jāattiecas pret tādiem kontiem, kuros ir aicinājums balsot par īpašiem spēkiem vai nomelno kampaņu. Arī ukraiņi atzīst, ka uz viņu prezidenta un parlamenta vēlēšanām parādījās viltotie konti.

Nupat klāt Valsts prezidenta vēlēšanas. Vai nav savādi, ka pretendē arī tiesībsargs Juris Jansons, kurš iepriekš bija parakstījis vēstuli Egila Levita kandidatūras atbalstam?

Tas ir tik vēsturisks brīdis, kurā grūti atturēties ielēkt. Šodien gatavojos intervijai ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, un viens no jautājumiem, kuru vēlos uzdot – kāpēc mums ir tik sarežģīti izvēlēties prezidentu, jo vienmēr pastāv šaubas, vai cilvēks, kuru virzām, ir atbilstoša līmeņa. Man liekas, ka Valsts prezidentam jāatbilst tuvu ideālam, tāpēc to nevajag sasteigt. Ilgās debatēs jāizkaļ visvērtīgākā dzelzs, jo pēc tam tas atmaksāsies.

Vai palīdzēs atklātais balsojums?

Varbūt – jā. Esmu absolūta ideāliste un uzskatu, ka visam jābūt atklātam, tad cilvēkiem rodas sajūta, ka viņi ir bijuši klātesoši, jo mums jau nav iespējas pašiem vēlēt prezidentu.

Kā tas notiek Lietuvā. Neesam vēl nobrieduši paši ievēlēt prezidentu?

Varbūt baidāmies no sevis? Vajag beigt sevi apšaubīt. Tā būtu nobriedušas nācijas pazīme – pašiem izvēlēties prezidentu.

Viendien skatījos Jāņa Dombura vadīto diskusiju, kurā viņš centās noskaidrot, ko nozīmē “eiropeiski”. Es jums jautāšu – kas ir Eiropas vērtības, kuras tik bieži tiek piesauktas?

Pirmais, kas nāk prātā – brīvība un cieņa, arī būt atvērtiem, dalīties. Eiropas Savienība tiek kritizēta, ka lēmumus pieņem pārāk lēni, nemāk runāt ar Krieviju, bet vienkārši tai raksturīga cita kultūra, kas ir cieņas pilna pret citādo. Ja turas pie brīvības un cieņas elementiem, tad var pastāvēt.

Bēgļu krīze parādīja, ka atvērtība var dārgi maksāt. Mēs, latvieši, ļoti labi zinām, ko nozīmē dzīvot valstī ar lielu skaitu nelojālu sveštautiešu.

Par šo tēmu man bija ļoti interesanta saruna ar bijušo komisāru Andri Piebalgu, viņa padoms Eiropas Savienībai būtu dot lielāku iespēju izteikties nacionālajām valstīm. Tā bija kļūda, kad dalībvalstīm sāka uzspiest bēgļu kvotas, ja ļautu izvēlēties pašiem, būtu cits rezultāts.

Vai šī kļūda arī nebija viens no iemesliem, kāpēc notika breksits?

Anglijas laukos pie Velsas dzīvo mana māsa, un viņa stāstīja, ka pirms breksita bijusi briesmīga propaganda un dezinformācija, ka Turcijas bēgļi nāks iekšā un tādā garā. Es domāju, ka breksits ir viens dezinformācijas auglis, paši britu slepenie dienesti ir izpētījuši, ka nešaubīgi tur bijis klāt Kremļa pirksts.

Izskatās, ka lielākā daļa britu nevēlas atdalīties no Eiropas Savienības, un tagad notiek milzīga politiskā stīvēšanās.

Gandrīz vai kā piespiedu kāzas, kad visi redz, ka tas ir galīgi aplam, bet turpina ceļu pie altāra.

Vai varam cerēt, ka Lielbritānija tomēr paliks mūsu kompānijā?

Joprojām ceru, ka breksits neizdosies. Ir viena lieta, kas var mainīt procesu, – ja krīt valdība, var notikt izmaiņas.

Brisele pa 13 gadiem, kopš jūs tur strādājāt, ir mainījusies, diemžēl pirmais, kas man ienāk prātā, – kļuvusi nedrošāka.

Atceros, kad aizbraucu uz Briseli, vēl bija vajadzīga darba vīza, jo Beļģija bija viena no tām valstīm, kas tolaik vēl nepieņēma darbaspēku no Baltijas. Kas mainījies uz labu – esam uzticami dalībnieki un mums vairs neprasa papildus nekādus papīrus, mūs vairāk pazīst, lai gan atzīšos, ka joprojām Latviju daudzi jauc ar Lietuvu. Par nedrošību – jā, uz masu pasākumiem trīs reizes pārdomāju, pirms gāju, sevišķi pēc Briseles teroraktiem.

Emocionāli tā noteikti ir ļoti slikta sajūta.

Sprādziens notika metrostacijā, kas no mūsu biroja atradās tikai 15 minūšu gājienā, vietā, kur ļoti daudzi Eiropas Savienības institūciju darbinieki, arī paši latvieši, brauc uz darbu. Es un Ilze Nagla no Latvijas Televīzijas tieši todien strādājām birojā.

Darba adrenalīns lika steigties ziņu noraidīt, taču Briseles “koriem” (domāti korespondenti. – I. P.), īpaši vecajiem, kas ilgāku laiku kopā strādājuši, bija bažas, vai nav gājis bojā kāds paziņa. Kad desmit gadus nodzīvo Briselē, nemanot tajā lokā veidojas draugi. Paldies Dievam, ka nebija, viena kolēģe gan kļuva par aculiecinieci sprādzienam lidostā.

Pati pēc tam diezgan ilgi centos visur iet kājām, apmēram pusmēnesi pēc notikuma pilsēta izskatījās kā pamirusi, pusparalizēta – cilvēku maz, tūrisms kritās, veikali slēgti. Tajā vasarā Briselē notika divi lieli grupu “U2” un “Coldplay” koncerti, uz abiem aizgāju, bet nācās saņemties, lai nopirktu biļeti, jo visi bijām iebiedēti.

Zinu, ka atgriešanās Latvijā jums bija saistīta ar negadījumu. Vai tās nav reizes, kad sakām – Dievs apturēja un lika padomāt par dzīvi?

Notikumi, kas ar mums atgadās, nav nejauši, un to varu teikt no savas pieredzes. Man uzbrauca mašīna, šķita, ka trauma nav liela, taču tā lika par sevi manīt pēc gada un izpaudās tik nejauki, ka nācās meklēt palīdzību un atgriezties mājās.

Atbraucu lielās sāpēs un sāku domāt, ka viens dzīves posms ir beidzies. Neatceros konkrētu dienu, bet zinu, ka strādāju televīzijā un vienā brīdī sāpes pašas no sevis pārgāja. Nu kā lai to izskaidro?

Tik dramatiski notikumi kā jau pieminētais terorisms, karš, traģiska nāve cilvēkiem liek apšaubīt Dieva esamību. Kā jūs kā dievticīgs cilvēks šādus jautājumus risināt?

Milzīgas nelaimes, kuras esmu redzējusi arī kā žurnāliste pati savām acīm, nav sašūpojušas manu ticību – kur ir ļoti liela nelaime, tuvu rodams arī Dievs. Es to nešaubīgi izjūtu. Uz jautājumiem, kāpēc notiek kari, netaisnības, traģēdijas, gandrīz esmu pārstājusi meklēt atbildes.

Talsu luterāņu draudzē man ir brīnišķīgs mācītājs Māris Ludviks, reiz viņam par šo tēmu bija sprediķis, kuru tiešraidē klausījos internetā. Viņš teica, ka ir lietas, par kurām jāpārstāj uzdot jautājumus un jāpaļaujas. Manas dzīves moto ir paļaušanās, jo ir lietas, uz kurām, iespējams, šīs dzīves laikā atbildes tā arī nesaņemsim. Īstais rādītājs ir mūsu sirds, jo nešaubīgi jūt, kas ir pareizi vai nepareizi.

Runājām par pasaulīgiem tematiem, bet kas jums ir būtiskākais pašas dzīvē?

Vēlos dzīvot jēgpilnu dzīvi gan kā cilvēks, gan savā darbā. Par savas profesijas izvēli nekad nav bijušas šaubas, taču man ir ļoti svarīgi, ka izdaru savu darbu tā, ka pašai patīk. Neesmu skandālu žurnāliste – tādā ziņā, ka neatrodu visas pasaules ļaunos un arī baigi negribas viņus meklēt, taču tas arī nenozīmē noklusēt sliktas lietas. Jūtu, ka mana misija ir meklēt dzīves gudrus stāstus, no kuriem pati varu mācīties un izstāstīt tos citiem.

Nākat no Talsu puses, taču valodā nedzird ne mazāko tāmnieku izloksnes atblāzmu, jums līdzīgi kā latgaliešiem tā pāreja notiek zibenīgi atbilstošā situācijā?

Kad aizbraucu uz Talsiem un tur padzīvoju ilgāku laiku, tas neviļus atkal pielīp. Ir konkrēti cilvēki, kas pavelk līdzi.

Nu kā jūs teiktu kā talseniece, ka šodien jādodas intervēt Vairu Vīķi-Freibergu?

Es i’ gatavs braukt intervet mūs’ Vairiņ’. Dialekti ir tik garšīgi, cik labi, ka mums Latvijā tie saglabājušies!

Televīzija paņem daudz enerģijas, kas palīdz uzlādēties?

Man vajag klusumu un mieru. Draugi to zina un ir piedevuši, ka mēdzu nolīst un tādā veidā uzlādēt baterijas. Domāju, rakstu, lasu grāmatas vai vienkārši pasēžu klusumā. Kolosāls lādiņš ir paši cilvēki, kurus satiekot smeļos spēku. Tie ir savējie, kad pie viņiem aizbraucu, tikai neizdodas tik bieži, kā gribētos.

Mamma droši vien priecājas, ka viena meita atpakaļ dzimtenē?

Viņa gan vairāk uztraucās, kā es pēc 13 gadiem iedzīvošos Latvijā.

Kāda bija atgriešanās?

Beļģija ir un būs puse no manas sirds. Kad nodevu identifikācijas karti, kas ir kā uzturēšanās atļauja, vai, kā raudāju. Man vai lūza sirds, bet puisis, kas to paņēma, teica – neuztraucies, kad atgriezīsies, varēsi to atkal dabūt atpakaļ. Latvija ir mana otra puse, pēc kuras visu laiku ilgojos, dzīvojot Beļģijā.

Tas ir kā apburtais loks. Lasīju vienu BBC rakstu, kurā bija teikts, ka cilvēki, kas divus trīs gadus ir padzīvojuši citā zemē, nekad vairs nestāvēs ar abām kājām tikai vienā vietā, bet mūžīgi dvēseliski lidināsies starp abām teritorijām. Tagad manī ir ilgas pēc Beļģijas.

Demokrātijas greizie spoguļi

Vizītkarte

Ina Strazdiņa

Dzimusi 1976. gadā Talsos, mācījusies Talsu 1. vidusskolā.

Studējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju zinātņu katedrā.

Pirmā darbavieta – laikraksts “Talsu Vēstis”.

Līdz pagājušajam gadam strādājusi par Latvijas Radio korespondenti Briselē.

Veidojusi reportāžas arī laikrakstam “Latvijas Avīze” un Latvijas Televīzijai.

No šā gada janvāra strādā Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā par atbildīgo redaktori un vada raidījumu “Pasaules panorāma”.

2001. gadā saņēmusi Latvijas Žurnālistu savienības balvu “Žurnālistikas cerība”.

2009. gadā titulēta par Eiropas Gada cilvēku.

2012. gadā apbalvota ar Cicerona balvu.

Uzziņa

Latvijas aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās

Līdz šim Latvijā notikušas trīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

Visvairāk apmeklētās bija 2009. gada vēlēšanas, kurās piedalījās 54% balsotāju.

Viszemākais vēlētāju dalības rādītājs bija pagājušajās vēlēšanās 2014. gadā ar 30% balsstiesīgo.

2004. gadā uz vēlēšanām aizgāja 41% vēlētāju.

Avots: Centrālā vēlēšanu komisija

LA.lv