Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. aprīlis, 2016
Drukāt

Dienasgrāmata. Kā mākslas students top par mākslinieku (1)

Foto - arterritory.com (Renārs Derings)Foto - arterritory.com (Renārs Derings)

Envija Medne. “Cilvēks ir vientuļš vienmēr un nekad.“ 2016.

Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 15. maijam apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Studentu dienasgrāmatas”.

Latvijas unikālākā izstāžu zāle jeb mākslas stacija “Dubulti”, kuras darbību laikmetīgās mākslas popularizēšanā grūti pārvērtēt, šoreiz izvēlējusies iepazīstināt apmeklētājus ar pavisam svaigu mākslu, kas vēl tikai veidojas mūsu acu priekšā. Runa ir par Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura programmas studentiem, kuri, pateicoties savam pedagogam, gleznotājam Kasparam Zariņam un kuratorei Ingai Šteimanei, piedzīvojuši savu darbu pirmo lielo parādīšanos ārpus akadēmijas sienām izstādē “Studentu dienasgrāmatas”.

Lai labāk saprastu izstādes būtību, šķietami prozaisko nosaukumu vajadzētu uztvert kā divdaļīgu, proti, studenti un viņu vizuālas dienasgrāmatas ir divi atsevišķi aspekti. Katrs no piecpadsmit jaunajiem autoriem centušies ne tikai parādīt pabeigtus mākslas darbus, bet arī atklāt to tapšanas procesu. To var saukt par dienasgrāmatu, bet var arī – par mākslinieka mēģinājumu noformulēt savu mākslas pieredzi, savus mērķus un šaubas. Arī mēs, aplūkojot mākslas darbu, nereti cenšamies saskatīt šo ar garīgu darbu piepildīto iekšējo subjektīvo procesu, caur kuru gājis autors, radot mākslu, un vienmēr jūtam gandarījumu, kad to izdodas saskatīt.

Studentu darbu izstādei dienasgrāmatas ir ļoti pateicīga tēma, jo visiem jaunajiem māksliniekiem ir nepieciešamība kaut ko pateikt, vadoties pēc savām vēl neskaidrajām domām, bet biežāk – romantiskajām emocijām. Vienīgā problēma – pastāstīt par savu intelektuālo vai emocionālo pieredzi tā, lai to saprastu arī pārējie. Grūti ietērpt vārdos to, ko dari intuitīvi, neverbalizējot procesu. Mākslinieka doma bieži skrien pa maršrutu acis–sirds–roka–ota–audekls, apejot smadzeņu valodas centrus. Kur nu vēl piemeklēt gudrās teorijas, kas varētu viņu mākslu ierakstīt laikmetīgajā kontekstā. Mūsu postindustriālajā pasaulē jau sen galvenā vērtība ir nevis rokas, zeme, rūpniecība vai kapitāls, bet galva. Bet pat tad, ja galvā ir absolūtas zināšanas par visu, bez prasmes izvilkt tās ārā un ietērpt vārdos tās nav neko vērtas.

Studentam ar dienasgrāmatu ir kaut kas līdzīgs – abi top procesā un nav paredzams, kāds izkristalizēsies rezultāts. Tāpēc pašus jaunos māksliniekus kā svaigu un vēl neapstrādātu (un arī vēl nesabojātu) materiālu var uzskatīt par galveno izstādes tēmu. Kuratore ļoti rūpīgi prezentē mums šo materiālu. To var salīdzināt ar juveliera darbu, kurš dārgakmeni vispirms prot izvērtēt un raksturot un pēc tam jau piešķirt tam skaistu formu un izveidot ietvaru. Tā arī Inga Šteimane vispirms dod iespēju izteikties pašiem māksliniekiem. Lasot jauno gleznotāju atziņas par savu mākslu, rodas daudz detalizētāka un pilnvērtīgāka izpratne par viņu darbiem. Diapazons ir ļoti plašs – no konceptuālas mākslas līdz intuitīvām refleksijām, no abstrakcijas līdz reālismam. Daži uzsver materiāla formālo nozīmi, citi meklē, kā notvert noskaņas un kairināt sajūtas. Daži mākslinieki tiecas pēc monumentāla iespaida, bet citi grib, lai māksla iedarbotos neuzbāzīgi kā kamermūzika. Vairākiem autoriem cilvēka atveids ir galvenais stāstītājs, bet, kamēr viens veido krāšņus psiholoģiskus portretus, cits mēģina preparēt slepenas intīmās domas un zemapziņas norises. Visi meklē savas tēmas, un kāds atrod tās ikdienas sfērā, domājot par cilvēku kā indivīdu dažādu sociālu telpu aplenkumā, bet kāds filozofiski pēta priekšmetu lauskas vai par pašpietiekamu tēmu izvēlas paša zīmējuma virsmu. Viņi bieži iespaidojas no visu paaudžu latviešu gleznotājiem un plašā pasaules mākslas mantojuma, tomēr intensīvi meklē savu ceļu.

Taču, neskatoties uz mākslinieku centieniem, to, cik tuvu māksla pienāk pie skatītāja, bieži vien nosaka interpretācija. Tā var mainīt darba jēgu un ne tikai iespaidot, bet arī veidot mūsu attieksmi. Izņēmums varbūt ir konceptuālas mākslas formas, kuru pamatā mākslinieks liek jau ļoti rūpīgi noformulētu ideju, nepaļaujoties, ka darba jēga radīsies pati no sevis. Tāpēc izstādes kuratore, piešķirot studentu darbiem savu interpretācijas ietvaru, ne tikai dod komentāru, bet galvenokārt izgaismo jauno mākslinieku intuitīvo saikni ar pasaules mākslas vēstures kontekstu un bieži parāda, kā viņus ietekmē laikmetīgas idejas.

Mākslas vēsture ir tā vieta, kur mākslinieks dzīvo paralēli vairākās realitātēs – kur viņš var sev izvēlēties visizcilākos skolotājus un visinteresantākos sarunbiedrus. Tur mākslinieks nav piesaistīts kādai konkrētai vietai vai konkrētai realitātei, un visa ideju pasaule atvērta viņu priekšā. Citējot dažādus mākslas teorētiķus vai būvējot intelektuālas analoģijas, kuratore piešķir izstādei “Studentu dienasgrāmatas” papildu dziļumu, ļaujot jaunajiem māksliniekiem vismaz uz izstādes laiku sajust sevi kā internacionāla un pārlaicīga mākslas procesa sastāvdaļu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Uz neredzee’shanos kultuura, esi sveicinaata shizofreenija!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+