Latvijā
Sabiedrība

Dramaturgs Jānis Balodis: Demokrātija dod iespēju visiem0


Jānis Balodis
Jānis Balodis
Foto – Ilze Pētersone

Politika ir dramaturga Jāņa Baloža lugu varone. Raksta viņš par Latvijas prezidentiem, nacionālo attīstības plānu, plānošanas institūtu, arī pionieriem, pēdējo mežabrāli. Uz sarunu par jaunā literāta politisko asinsspiedienu noķeru viņu neilgi pirms došanās uz maģistra studijām Amsterdamas Mākslas universitātē.

 

Saeimas vēlēšanu dienā būsit ārzemēs, kur balsosit?

Hāgā, Latvijas vēstniecībā ir iecirknis, un no Amsterdamas tā nav tālu.

Draugi un paziņas jums kā politisku tematu lugu autoram jautā, par ko balsot?

Par laimi, nejautā. Ar sarunām par politiku jābūt uzmanīgam – ja tas ir radinieks, kuru vēlies satikt arī turpmāk, vai draugs, ar kuru patīk būt kopā, bet, iespējams, jūsu viedokļi ļoti kardināli atšķiras, diskusijai nebūs nekāda rezultāta, un “iekarsiens” neatsvērs draudzības vērtību.

Ja cilvēks redz, ka kādā politiskajā spēkā sakrīt skatījums ar viņa uztveri, bet kāds grasās to izjaukt, tas atstāj uz viņu lielu iespaidu. Tāpēc nemaz nevar tā pateikt – maini savu sajūtu par dzīvi.

Daudzi žēlojas, ka vīlušies savā partijā, un skatās pēc jaunas. Jums arī tā ir bijis?

Drīzāk atsevišķu personu rīcībā, kad cilvēks netiek ievēlēts un tomēr atrod veidu, kā atkal iekļūt un turpināt darbu parlamentā. Un kādam pēkšņi parādās darba piedāvājums Ķīnā. Lai gan tu nepatiki, dabūji daudz svītrojumu, tātad cilvēki negrib, lai tu atrastos Saeimā, un tomēr tas tiek ignorēts. Šāds rezultāts degradē vēlēšanu būtību un nodara lielu kaitējumu.

Skaidrības labad – jūsu piemērs attiecas uz Solvitu Āboltiņu un “Vienotību”.

Jocīga lieta ir arī koalīcijas padome, kas nolemj, kā jābalso katram deputātam. Protams, darbojas frakcija, kas par kaut ko vienojas, taču tev ir arī savas domas un nostāja. Kāda tad jēga simt cilvēku parlamentam, ja visu nosaka frakcijas vadītāju koalīcijas padome? Manī tas mazina uzticību Saeimai.

Pats zināt, par ko šoreiz balsosit?

Zinu, man prieks, ka ir par ko balsot! Pirms diviem gadiem tā nebija, taču tagad ir cilvēki, ar kuriem saskan uzskati. Man būtiska nostāja par cilvēka brīvībām, iestāšanos par minoritātēm, homoseksuāla cilvēka tiesībām.

Kāpēc – būtiska? Esat homoseksuāls?

Pats neesmu, bet man ir labi draugi un paziņas. Es nevaru piekrist, bet varu saprast to cilvēku nostāju, kuri to nevēlas saukt par laulību vai ģimeni, bet likuma acīs šo cilvēku savienība kaut kādā veidā jāatzīst, lai, piemēram, situācijā, kad viens no partneriem nonāk slimnīcā, otram viņu ir atļauts apciemot, vai, nedod Dievs, letālā gadījumā, kad bijusi kopdzīve un saimniecība gadu garumā, palicējam ir tiesības uz mantojumu.

Ja jūsu izvēlētā partija atzītu gatavību sadarboties ar “Saskaņu”, tas mainītu jūsu izvēli?

Tas liktu pārdomāt. Nav veselīgi, ja liels skaits cilvēku gadiem jūtas kā opozicionāri, bet jāuzdod jautājums, kādas ir šā politiskā spēka idejas un kas patiesībā tās virza. Vai Latvijas interesēs un labumam saglabāt mūsu brīvību, neatkarību?

Pasekojat līdzi programmām, kampaņām, saukļiem?

Izeju cauri pirmajam astoņniekam un paskatos, kāds transporta līdzeklis un kādi īpašumi pieder deputātu kandidātiem. Salīdzinu, ar ko braucu es, ar ko – viņi? Man ir svarīgs ekonomiskais aspekts, ko pārstāv partijas saistībā ar nodokļiem, kāda veida ekonomiku vēlas būvēt. Neslēpšu, man simpātiska kreisa nostāja, vēlos, lai viss netiek privatizēts un saglabājas jomas, kas paliek sabiedrības īpašumā.

Ekonomiste Raita Karnīte apgalvo, ka politiķi spēlē uz mazāk izglītoto vēlētāju daļu. Piekrītat?

Tāda doma jau virmo pasaulē, ko tad darīt ar šo situāciju, kad notiek veiksmīga manipulācija ar cilvēkiem, vai tā ir vai nav demokrātija. Un kurš pateiks, kas ir izglītots vai neizglītots cilvēks? Nu tad strādājam ar izglītības sistēmu, rūpējamies, lai mums ir vairāk izglītotu, domājošu pilsoņu.

Joprojām cilvēki šaubās par savu spēju ietekmēt politiskos procesus, sak, ko nu es…

Iespēja ietekmēt politiskus procesus nelielā valstī ir lielāka nekā, piemēram, 40 miljonu iedzīvotāju zemē – ja sabiedrība mazāka, tīri proporcionāli viens cilvēks ir labāk pamanāms. Pats piedalījos protestos pie Saeimas saistībā ar strīdīgo likumprojektu par olšūnām, un visas reizes, kad šis jautājums tika izskatīts, cilvēki pauda savu viedokli, uzdeva jautājumus deputātiem, kas gāja no frakcijas ēkas uz plenārsēžu zāli. Tāpat ļoti efektīvi strādāja “Dzīvnieku brīvība” pret savvaļas zvēriem cirkā, kažokzvēru audzēšanu u. c. Miljonu iedzīvotāju sabiedrībā nelielai grupai to būtu sarežģītāk paveikt. Taču var notikt arī process, kas, iespējams, var kaitēt.

Kā to darīja protestētāji pret latviešu valodas apguvi krievu skolās pie Izglītības un zinātnes ministrijas?

Demokrātija dod iespēju visiem, taču rodas jautājums, kā šie cilvēki savācās, un tas ne vienmēr ir tīri. Un neviens jau neliedza rīkot manifestāciju pret viņiem. Bijušais rīdzinieks filozofs Jesaja Berlins, kas tiek uzskatīts par vienu no liberālo ideju balstiem, savā esejā par pozitīvo un negatīvo brīvību raksta, ka demokrātijā vienmēr jāizsver viena vai otra izvēle. Mēraukla būs solidaritāte un kopējais labums, vai ieguvēji ir sabiedrības vairākums. Katru reizi tā ir izšķiršanās, tiks ierobežota kāda brīvība, process var kļūt arī nogurdinošs, taču tā ir daļa no demokrātijas.

Man patīk Ivetas Kažokas (“Providus” direktore un vadošā pētniece, kas specializējusies labas pārvaldības un sabiedrības līdzdalības jautājumos. – I. P.) lekcijā dzirdētais demokrātijas salīdzinājums – demokrātija nav kā perfekts veidojums, drīzāk tas ir organisms, māja, kam ir daudz kas piebūvēts klāt un katrai piebūvei ir kāda nozīme. Tā pārvietojas uz priekšu lēnām, un svarīgi uzraudzīt, lai vara netiek sakoncentrēta tikai vienās rokās.

Pašam nav bijusi vēlēšanās iesaistīties politikā, paskatīties uz to no iekšpuses?

Par politiķiem bieži vien saka – ak Dievs, tas jau zudis cilvēks! Taču nav noteikti jākandidē vēlēšanās, var būt tikai biedrs. Esmu par to domājis – ja patīk kāds politiskais spēks un tā idejas liekas vērtīgas, nebūtu slikti darboties partijā, atlicināt dažas dienas gadā, lai dotos uz kongresu, uzzināt, kas notiek, kur virzāmies. Protams, jāapsver, vai tas savienojams ar kritisku politisko mākslu. Lai gan, domāju, būtu pat vērtīgi savas partijas problēmas parādīt izrādē.

To gan es gribētu redzēt. Man ir aizdomas, ka jūs ātri vien izsauktu “uz paklāja”. Kāpēc savā dramaturģijā lielākoties izvēlaties ar politiku saistītus tematus?

Tā ir kaislība pret savu valsti. Tu dedz par kaut kādiem jautājumiem, kas veido sabiedrību un likuma ietvaru, un, transformējot enerģiju, veido skatuves darbu, vienlaikus meklējot sarunas biedrus. Skatoties kolēģu izrādes, esmu sapratis, ka teātris palīdz cilvēkam justies mazāk vientuļam, redzot, ka viņam svarīgie temati būtiski arī citiem. Ja izdodas šādu sajūtu radīt, darbs ir izdevies. Piemēram, “Veiksmes stāstā” sameklējām opozīcijas balsis, kas krīzes risinājumam valstī iebilda vai piedāvāja citus risinājuma variantus.

Saistītie raksti

Kad “Attīstības plānu” spēlējām Maskavā, mums likās būtiski pēc izrādes uzsvērt, ka šajā darbā kritizējam valsti, kurā dzīvojam, bet šī valsts turpina mūs atbalstīt kā māksliniekus, neaizliedz finansējumu, neizdzen no telpām, kas ir stāsts par teātri Krievijā, kur vēršas pret savējiem. Mīlēt savu valsti nenozīmē dziedāt tikai slavas dziesmas un teikt tikai labas lietas.

Vai oligarhu sarunas dod iedvesmu jaunam darbam?

Sev noformulējām, ka nav baigi daudz ko iesākt ar stāstu, kas grozās ap zagšanu, jo nav īsti kur izvērsties. Lielākā sabiedrības daļa jau saprot, ka tas nav labi. Ja ir ideja, par ko cīkstēties, piemēram, par lēmumiem krīzes laikā, valsts attīstības plānu u. c. – varam par tiem runāt, risināt.

LA.lv